Pirmās Zana Tarrū piezīmes datētas ar viņa ierašanās dienu Prānā, Jau sākumā tajās izteikts neparasts apmie-
rinājums par to, ka viņš nokļuvis tik neglītā pilsētā. Tālāk īki aprakstīti abi bronzas lauvas, kas rotā mēriju, izteikti labvēlīgi apsvērumi par koku trūkumu, neizskatīgajām ēkām un bezjēdzīgo pilsētas plānojumu. Tarrū tur iepin arī tramvajos un uz ielas dzirdētas sarunas, neko tuvāk nepaskaidrojot, tikai ar nelielu piebildi kādam dialogam, kas skar cilvēku, vārdā Kānu. Tarrū dzirdējis divu tramvaja konduktoru sarunu:
— Tu taču pazīsti Kānu? — viens jautājis.
— Kānu? Tādu plecīgu, ar melnām ūsām?
— Tas pats jau ir. Viņš strādāja pie sliežu pārmijām.
— Jā, kā tad!
— Nu redzi, viņš ir miris.
— Tā? Un kad tad?
— Pec notikuma ar žurkām.
— Redz kā! Un kas tad viņarn bija?
— Es nezinu. Drudzis. Turklāt viņš nebija nekāds stiprais. Viņam bija augoņi padusēs. Un viņš neizturēja.
— Tomēr viņš izskatījās tāds pats kā visi.
— Nē, viņam bija vārgas krūtis, un viņš spēlēja «Or- feonā». Nepārtraukti pūst korneti — tas nogurdina.
— Nu, ja tu esi slims, tad nevajag pūst korneti, «— otrais nobeidza.
Pēc šiem dažiem norādījumiem Tarrū jautā pats sev, kāpēc gan Kāns gājis uz «Orfeonu», lai gan tas viņam acīmredzot bijis kaitīgi, un kādi dziļāki iemesli likuši viņam riskēt ar dzīvību svētdienas svinīgo gājienu dēļ.
Tālāk, liekas, Tarrū rosinoši ietekmējusi aina, kas bieži bija vērojama uz balkona iepretim viņa logam. Viņa istaba patiešām atradās ielas pusē, kur mazās šķērsieliņas mūru ēnā gulēja kaķi. Bet katru dienu pēc brokastīm, kad visa pilsēta tveicē snauda, otrpus ielas uz balkona parādījās mazs večuks. Viņam bija sirmi, gludi saglausti mati, pats viņš bija taisns un bargs savā militāra piegriezuma uzvalkā un sauca kaķus attālā un maigā balsī: «Minci, minci…» Kaķi pavēra no miega vēl blāvās acis, taču nelikās traucēties. Cilvēks saplēsa virs ielas papīru mazās strēmelītēs, un dzīvnieki, balto, lidojošo tauriņu pievilināti, iznāca ielas vidū un gausi pastiepa ķepu pretim pēdējiem papīra gabaliņiem. Tad mazais večuks spļāva uz kaķiem spēcīgi un precīzi. Ja spļāviens trāpīja mērķi, viņš smējās.
Visbeidzot, liekas, Tarrū noteikti valdzināja pilsētas komerciālais raksturs; tās ārējo izskatu, rosību un pat izpriecas šķita nosakām tirdzniecība. Tarrū augstu novērtēja šo īpatnību (tāds apzīmējums lietots piezīmju burtnīcas), un viens no viņa cildinošajiem pierakstiem pat beidzas ar izsaucienu: «Beidzot!» Tās ir vienīgās vietas, kur tā laika ceļotāja piezīmēs it kā izpaužas viņa paša raksturs. Ir vienkārši grūti novērtēt šo piezīmju nozīmīgumu un no- pietņjjmu. Tā, pastāstījis, ka viesnīcas kasieris, atradis beigtu žurku, bija pieļāvis kļūdu rēķinā, Tarrū, ne tik skaidrā rokrakstā kā parasts, piebilst: «Jautājums: ko darīt, lai nezaudētu laiku? Atbilde: pilnībā izjust tā ilgumu. Līdzekļi: nosēdēt visu dienu zobārsta uzgaidāmajā istabā uz neērta krēsla; pavadīt visu svētdienas pēcpusdienu uz sava balkona; klausīties lekcijas nesaprotamā valodā, izvēlēties visgarākos un neērtākos dzelzceļa maršrutus un ceļot, protams, stāvus; stāvēt rindā pie teātra kasēm un nenopirkt biļeti, un tā joprojām, un tā joprojām…» Bet tūlīt pēc šādām valodas vai domas novirzēm piezīmju burtnīcās sīki aprakstīti tramvaji mūsu pilsētā, to laiv- veidīgā forma, nenoteiktā krāsa, parastā netīrība, un šīs pārdomas viņš beidz ar teicienu: «Tas ir iezīmīgi!» — kas nepaskaidro neko.
Katrā gadījumā Tarrū sniegtās ziņas par žurku parādīšanos ir šādas:
«Šodien pretējās mājas mazais večuks samulsis. Kaķu vairs nav. Tie patiešām pazuduši: tos satrauc nosprāgušās žurkas, ko lielā vairumā atrod uz ielām. Manuprāt, nevar būt ne runas par to, ka kaķi ēstu sprāgušas žurkas. Atceros, ka maniem kaķiem tās riebās. Taču tas nekavē viņus skraidīt pa pagrabiem, un mazais večuks ir samulsis. Viņš vairs nav tik glīti sasukājies, nav vairs tik varens. Var just, ka viņš ir satraukts. Pēc brītiņa viņš atkal iegāja iekšā. Tomēr vienreiz viņš izspļāva tukšumā.»
«Šodien pilsētā tika apturēts tramvajs, jo tajā atrada beigtu žurku, kas nezin kā tur bija iekļuvusi. Divas trīs sievietes izkāpa. Žurku izmeta ārā. Tramvajs brauca tālāk.»
«Viesnīcā nakts dežurants, kura vārdiem var ticēt, man sacīja, ka viņš gaidot kādu nelaimi pēc visām šīm žurkām. «Kad žurkas atstāj kuģi…» Es atbildēju, ka tas ir taisnība, ja runā par kuģiem, bet vēl nekad nav pārbaudīts, kā tas ir ar pilsētām. Tomēr viņa pārliecība bija nesatricināma. Es jautāju, kādu nelaimi, pēc viņa domām, varētu gaidīt. To viņš nezināja, jo nelaimi neesot iespējams paredzēt. Bet viņš nebrīnītos, ja notiktu zemestrīce.
Atzinu, ka tas ir iespējams, un viņš jautaja, vai tas mani neuztraucot.
Vienīgais, kas mani interesē, — es atbildēju, — ir
atrast iekšēju mieru.
.Viņš mani pilnīgi saprata.»
«Viesnīcas restorānā pusdieno kāda ļoti interesanta ģimene. Tēvs ir garš un kalsnējs, ģērbies tumšā uzvalkā ar cietu apkaklīti. Viņam ir pliks galvvidus ar divām sirmām matu šķipsnām abās pusēs. Apaļās un dzedrās ačeles, tievais deguns un taisnā mute piešķir viņam labi audzinātas pūces izskatu. Viņš allaž pirmais pienāk pie restorāna durvīm, tad pazūd, palaizdams garām sievu, sīciņu un melnu kā pele, pēc tam ienāk pats, un viņam pa pēdām seko zēns un meitenīte, apģērbti kā dresēti sunīši. Piegājis pie galdiņa, viņš nogaida, kamēr apsēžas sieva, tad ieņem savu vietu, un beidzot abi pūdeļi var uzmesties uz saviem krēsliem. Sievu un bērnus viņš uzrunā ar «jūs», pirmajai izsaka daudz pieklājīgu dzēlību, bet mantiniekus pavēlnieciski aprāj: