— Jā, — Rjē atbildēja, — braucam.
Brīdi vēlāk auto apstājās pie ostas treliņu vārtiem. Bija uzlēcis mēness. Pienainās debesis visur meta blāvas ēnas. Viņiem aiz muguras pakāpjveidīgi slējās pilsēta, un no tās plūda karsta un slimīga dvaša, kas dzina viņus pretim jūrai. Viņi parādīja savus dokumentus sargam, kurš tos diezgan ilgi pētīja. Viņi izgāja pa vārtiem un šķērsām pāri līdzenajam uzbērumam, kur bija sakrautas mucas, kas oda pēc vīna un zivīm, devās dambja virzienā. īsi pirms viņi to sasniedza, joda un aļģu smarža vēstīja, ka tuvu jūra. Tad viņi to dzirdēja.
Tā klusu svilpoja dambja lielo akmens bluķu pakājē, un, kad viņi uzrāpās augšā, tā parādījās viņiem bieza kā samts, lunkana un gluda kā zvērs. Viņi apsēdās uz klintīm, pagriezušies pret selgu. Ūdeņi lēnām cēlās un atkal noplaka. Jūras rāmā elpošana lika uzlāsmot un izgaist eļļainiem atspulgiem ūdens virspusē. Viņiem priekšā pletās bezgalīga nakts. Rjē, kas juta zem pirkstiem klints rētaino apveidu, bija dīvainas laimes pārpilns. Pagriezies pret Tarrū, viņš drauga mierīgajā un nopietnajā sejā apjauta to pašu laimes sajūtu, kas tomēr neļāva aizmirst neko, pat ne slepkavības.
Viņi izģērbās. Rjē ienira pirmais. Sākumā auksts, bet vēlāk, kad viņš uznira, ūdens šķita remdens. Pēc dažiem spēcīgiem roku vēzieniem viņš jau zināja, ka jūra šovakar ir silta, kā rudeņos visas jūras, kam zeme atdod garajos vasaras mēnešos savākto siltumu. Viņš peldēja vienmērīgām kustībām. Aiz viņa palika pēdu sakultais putu virmojums, ūdens slīdēja gar rokām, lai pieplaktu pie lieliem. Dobjš plunkšķis vēstīja, ka Tarrū ieniris. Rjē pagriezās uz muguras un gulēja nekustīgi, pavērsis seju pret zvaigžņu un mēnesgaismas pilnajām debesīm. Viņš dziļi ieelpoja. Tad viņš aizvien skaidrāk un skaidrāk saklausīja ūdens šļakstus, kas bija tik dīvaini skanīgi nakts klusumā un vientulībā. Tarrū tuvojās, drīz kļuva dzirdama viņa elpošana. Rjē pagriezās, pagaidīja draugu un sāka peldei, vienā ritmā ar viņu. Tarrū virzījās uz priekšu spēcīgākiem vēzieniem, un Rjē vajadzēja paātrināt kustības. Dažas minūtes viņi peldēja saskaņotā ritmā, vienādi spēcīgiem vēzieniem, vientuļi, tālu no visiem, beidzot atbrīvojušies no pilsētas un mēra. Rjē apstājās pirmais, un viņi lēnām peldēja atpakaļ. Tikai vienu brīdi, pēkšņi iekļuvuši ledainā straumē, viņi, ne vārda neteikdami, abi paātrināja kustības, šā jūras pārsteiguma trenkti.
Atkal apģērbušies, viņi brauca atpakaļ, joprojām nerunādami ne vārda. Bet sirdī viņi juta vienu un to pašu, un atmiņas par šo nakti viņiem bija dārgas. Viņiem tālumā ieraugot mēra sargkareivi, Rjē zināja — Tarrū, tāpat kā viņš, pašlaik domā, ka sērga nupat viņus bija aizmirsusi, ka tas ir labi un tagad atkal jāsāk viss no gala.
Jā, bija atkal jāsāk viss no gala. un mēris uz ilgāku laiku neaizmirsa nevienu. Visu decembri tas liesmoja mūsu pilsētas iedzīvotāju krūtīs, lika gaiši kurties krematorijas krāsnij un pildīja nometnes ar ēnām, kas staigāja tukšām, nokārtām rokām; tas nemitējās iet tālāk savā pacietīgajā, nevienmērīgajā solī. Varas iestādes bija cerējušas, ka aukstās dienas apturēs slimības izplatīšanos, taču tā bez pārtraukuma turpināja savu gaitu cauri pirmajām bargajām ziemas nedēļām. Vajadzēja gaidīt vēl. Bet cik ilgi cilvēks spēj gaidīt? Un visa mūsu pilsēta dzīvoja bez nākotnes.
Ja runājam par ārstu, tad arī īsajam miera un draudzības mirklim, kas viņam tika dāvāts, nebija rītdienas. Bija atvērta vēl viena slimnīca, un parunāties divatā Rjē iznāca tikai ar slimniekiem. Tomēr viņš ievēroja, ka šai epidēmijas stadijā, kad slimība aizvien biežāk atklājās krūšu mēra formā, slimnieki savā ziņā it kā palīdzēja ārstam. Viņi vairs bez pretošanās neļāvās bezspēkam vai neprātībām kā sākumā, bet, liekas, viņiem bija radies pareizāks priekšstats par sev noderīgo, un viņi paši prasīja to, kas visvairāk varēja nākt viņiem par labu. Viņi nemitīgi prasīja dzert, un visi tiecās pēc siltuma. Lai gan ārsta nogurums nemazinājās, viņš tomēr tādās reizēs vairs nejutās tik vientujš.
Decembra beigās Rjē saņēma vēstuli no izmeklēšanas tiesneša Otona, kas vēl atradās nometnē; tiesnesis rakstīja, ka viņa karantīnas laiks esot pagājis, ka administrācija nevarot sameklēt dokumentus ar viņa ieiešanas datumu un ka tagad, bez šaubām, viņš aizvien vēl esot internēts tikai kļūdīšanās dēj. Viņa sieva, jau kopš laba laika iznākusi no karantīnas, sūdzējusies prefektūrā, kur viņa nelaipni uzņemta un viņai paskaidrots, ka nekāda kjūdīšanās nekad nenotiekot. Rjē lūdza Rambēru iejaukties, un dažas dienas vēlāk redzēja ierodamies Otona kungu. Patiešām bija notikusi kļūda, un Rjē par to mazliet sašuta. Bet Otona kungs, kurš bija stipri novājējis, pacēla ļenganu roku un, apdomīgi izvēlēdamies vārdus, sacīja, ka kļūdīties jau varot katrs. Ārsts tikai nodomāja, ka viņā kaut kas ir mainījies.
— Ko jūs tagad darīsit, tiesneša kungs? Jūsu mapes jūs gaida, — Rjē sacīja.
— Nu, nē, — tiesnesis atbildēja. — Es gribētu ņemt atvaļinājumu.
— Patiešām, jums jāatpūšas.
— Par to nav runa, es gribētu atgriezties nometnē.
Rjē bija izbrīnījies:
— Bet jūs taču nupat no tās iznācāt!
— Jūs mani īsti nesapratāt. Man teica, ka nometnes administrācijā strādājot brīvprātīgie.
Tiesnesis pavalbīja savas apaļās acis un mēģināja pieglaust vienu no matu kušķiem.