— Saprotiet, tad man būtu nodarbošanās. Un vēl — varbūt ir muļķīgi to sacīt — es nejustos ik ļoti šķirts no sava mazā zēna.
Rjē paskatījās uz viņu. Nebija taču iespējams, ka šajās skarbajās un neizteiksmīgajās acīs pēkšņi atspulgotos maigums. Taču tās bija it kā aizmiglojušās, zaudējušas savu metālisko skaidrumu.
— Protams, ēs par to parūpēšos, ja jūs tā vēlaties, — Rjē atbildēja.
Ārsts tiešām nokārtoja šo jautājumu, un dzīve mēra apsēstajā pilsētā ritēja savu gaitu līdz pat Ziemsvētkiem. Tarrū joprojām" visur izplatīja savu ietekmīgo mieru. Rambērs pastāstīja ārstam, ka ar abu jauno sargu starpniecību nodibinājis slepenu sarakstes sistēmu ar sievu. Laiku pa laikam viņš saņēma no tās vēstuli. Rambērs piedāvāja Rjē izmantot šo sistēmu, un ārsts pieņēma piedāvājumu. Pirmo reizi pēc ilgiem mēnešiem viņš rakstīja sievai, bet tas bija neiedomājami grūti. Izrādījās, ka ir kāda valoda, kuru viņš bija pazaudējis. Vēstule tika nosūtīta. Atbilde vēl arvien kavējās. Kotāram toties klājās labi, ar savām sīkajām spekulācijām viņš iedzīvojās bagātībā. Turpretim Granam svētku laiks nevarēja būt laimīgs.
Togad Ziemsvētki bija drīzāk Elles, nevis Evaņģēlija svētki. Nedz tukšie, neapgaismotie veikali ar šokolādes imitācijām un tukšām kārbām skatlogos, nedz tumšiem stāviem pārpildītie tramvaji, nekas neatsauca atmiņā aizvadītos Ziemsvētkus, šajos svētkos, kas kādreiz vienoja visus, tiklab bagātos, kā nabagos, tikai nedaudzi privileģētie kāda veikala dibentelpās par zeltu sagādāja sev visu vajadzīgo, lai sarīkotu vientuļas un kaunpilnas svinības. Baznīcā skanēja drīzāk žēlabas, nevis priecas vēsts un pateicības lūgsnas. Drūmajā un aukstajā pilsētā skraidīja daži bērni, kuri vēl nezināja, kas viņiem draud. Bet neviens neuzdrīkstējās sludināt viņiem kādreizējo Dievu, kam bija nests tik daudz upuru, kas bija vecs kā cilvēku bēdas un jauns kā dzimstoša cerība. Visu sirdīs bija palikusi vieta tikai ļoti senai un ļoti drūmai cerībai, tai pašai cerībai, kas neļauj cilvēkiem padoties nāvei un kas nav nekas vairāk kā spītīga dzīvotgriba.
Iepriekšējā vakarā Grans nebija ieradies, kā norunāts. Rjē nobažījies devās pie viņa agri no rīta, bet neatrada viņu mājās. Visi tika brīdināti. Ap vienpadsmitiem uz slimnīcu atnāca Rambērs un pastāstīja ārstam, ka iztālēm redzējis Granu klīstam pa ielām gluži pārvērstu seju. Pēc tam tas viņam pazudis. Ārsts un Tarrū Rjē automašīnā brauca viņu meklēt.
Ledaini saltā pusdienas stundā Rjē, izkāpis no automašīnas, iztālēm vēroja Granu, kas bija gandrīz pieplacis pie kāda skatloga, kurā bija izliktas kokā rupji grieztas rotaļlietas. Pār vecā ierēdņa seju nepārtrauktā straumē plūda asaras. Un šīs asaras satrieca Rjē, jo viņš tās saprata un juta riešamies arī kaut kur dziļi savā kaklā. Ari viņš atcerējās nelaimīgā cilvēka saderināšanos pie Ziemsvētku veikaliņa skatloga un Zannu, kas bija pagriezusies pret Granu, lai pasacītu, ka viņa ir laimīga. Nebija šaubu, ka no tālo, aizgājušo gadu dzīlēm pat šai ārprāta laikā Zannas možā balss atkal aizsniedza Granu. Rjē zināja, ko tai brīdī domā vecais, raudošais virs, un domāja tāpat kā viņš, ka bez mīlestības šī pasaule ir tikpat kā mirusi un vienmēr pienāk stunda, kad cilvēkam apnīkst cietumi, darbs un vīrišķība, kad viņam vajadzīga otra cilvēka seja un maiguma atraisīta sirds.
Bet Grans jau bija ieraudzījis ārsta atspīdumu loga stiklā. Vēl arvien raudādams, viņš pagriezās, atspiedās pret skatlogu un gaidīja, līdz ārsts pienāca klāt.
— Ai, dakter, ai, dakter! — viņš izdvesa.
Rjē tikai pakratīja galvu, nespēdams parunāt. Grana bēdas bija arī viņa bēdas, un šai brīdī viņa sirdi plosīja milzu dusmas, kādas uznāk cilvēkam, sastopoties ar sāpēm, kurās vienlīdz dalās visi cilvēki.
— Jā, Gran, — viņš sacīja.
— Kaut man būtu laiks uzrakstīt viņai vēstuli. Lai taču viņa zina… un lai var būt laimīga bez sirdsapziņas pārmetumiem …
Gandrīz ar varu Rjē aizvilka Granu līdzi. Ļaudams sevi vilkt, tas vēl arvien murmināja saraustītus vārdus.
— Jau pārāk ilgi tas viss turpinās. Un tad uznāk vēlēšanās ļauties straumei, tas viss ir piespiesti. Ai, dakteri Es izskatos tāds mierīgs. Bet man vienmēr bija vajadzīgas milzu pūles, lai tikai paliktu normāls. Tagad nu tas jau ir par daudz.
Viņš apstājās, viss drebēdams, raudzīdamies apkārt ar neprātīgu skatienu. Rjē saņēma viņa roku. Tā dega kā ugunī:
— Jums jādodas mājās.
Bet Grans izrāvās, paskrēja dažus soļus, tad apstājās, izpleta rokas un sāka grīļoties uz priekšu un atpakaļ. Viņš apmetās apkārt un nogāzās uz ledainās ietves, seja noplūdusi asarām, kuras joprojām lija un lija. Ielas gājēji, pēkšņi apstājušies, skatījās iztālēm, neuzdrošinādamies pienākt tuvāk. Rjē vajadzēja pacelt viņu rokās.
Tagad, kad Grans gulēja savā gultā, viņam trūka elpas: bija skartas plaušas. Rjē pārdomāja. Ierēdnim nebija tuvinieku. Kāda jēga pārvest viņu uz slimnīcu? Abi ar Tarrū kops viņu tepat…
Grans bija iegrimis spilvenos, āda kļuvusi zaļgana, skatiens izdzisis. Viņš stingri raudzījās uz vārgo uguni, ko Tarrū iekūra kamīnā no kādas kastes paliekām.
— Slikti, — viņš sacīja.
Un no viņa drudža liesmu svilinātajām plaušām nāca dīvaini sprakšķi, kuri pavadīja visu, ko viņš sacīja. Rjē ieteica viņam nerunāt un piebilda, ka drīz atgriezīšoties. Dīvains smaids un līdz ar to tāds kā maigums atplaiksnī- jās slimnieka sejā. Viņš ar pūlēm piemiedza aci.
— Ja es izķepurošos, cepuri nost, dakter!