Bet tūlīt pēc tam viņu atkal pārņēma pilnīgs nespēks.
Dažas stundas vēlāk Rjē un Tarrū atrada slimnieku uzslējušos gultā pussēdus, un Rjē ar izbailēm lasīja viņa sejā, ka dedzinošās sāpes kļuvušas stiprākas. Bet viņa domāšana tagad šķita skaidrāka, un pēc brīža Grans svešādi dobjā balsī lūdza atnest manuskriptu, kuru viņš bija ielicis kādā atvilktnē. Tarrū iedeva viņam papīra lapas, viņš tās piespieda sev klāt, neuzlūkodams ne Tarrū, ne Rjē, tad pasniedza tās ārstam, ar žestu aicinādams izlasīt. Tas bija īss manuskripts, ap piecdesmit lapu. Ārsts pāršķirstīja tās un saprata, ka uz visām šīm lapām ir viens un tas pats teikums, neskaitāmas reizes pārrakstīts, pārveidots, papildināts vai noplicināts. Maija mēnesis, amazone un Buloņas meža alejas nemitīgi saistījās un pārvietojās visdažādākajās variācijās. Darbam bija arī vietumis pārāk gari paskaidrojumi un varianti. Bet beidzamās lappuses apakšā kāda rūpīga roka ar vēl svaigu tinti bija uzrakstījusi tikai nedaudzus vārdus: «Mana sirdsmīļotā Zanna, šodien ir Ziemsvētki…» Virs tiem akurātā, kaligrāfiskā rokrakstā rēgojās beidzamais teikuma variants.
— Lasiet, — Grans sacīja.
Un Rjē lasīja.
«Kādā skaistā maija rītā slaida amazone uz lepnas «alazanu» ķēves jāja starp puķēm pa Buloņas meža alejām.. .»
— Vai tas ir tas? — vecais jautāja drudžainā balsī.
Rjē vairījās viņu uzlūkot. rn
— Es zinu! — slimnieks satraucās. — «Skaists, skaists» nav īstais vārds,
Rjē saņēma viņa roku virs segas.
— Laidiet, dakter. Man vairs nebūs laika …
Viņa krūtis ar mokām pacēlās, un pēkšņi viņš iekliedzās:
— Sadedziniet tol
Ārsts svārstījās, bet Grans atkārtoja pavēli ar tik drausmīgu uzsvaru un tādām sāpēm balsī, ka Rjē iemeta lapas jau gandrīz izdzisušajā ugunī. Telpa spēji iegaismojās, un to sasildīja īslaicīga karstuma strāva. Kad ārsts atkal piegāja pie slimnieka, viņš bija uzgriezis muguru, un viņa seja gandrīz saskārās ar sienu. Tarrū skatījās ārā pa logu, it kā būtu nepiederīgs šai notikumā. Izdarījis seruma injekciju, Rjē sacīja savam draugam, ka Grans laikam nesagaidīšot rītu, un Tarrū piedāvājās palikt pie viņa. Rjē piekrita.
Visu nakti viņu mocīja doma, ka Granam jāmirst. Taču otrā rītā Rjē ieraudzīja Granu sēžam gultā un runājam ar Tarrū. Drudzis bija pāri, palikušas tikai vispārēja nespēka pazīmes.
— Ai, dakter! — ierēdnis sacīja. — Es izdarīju kļūdu. Bet es sākšu no gala. Es visu atceros, jūs redzēsit.
— Nogaidīsim, — Rjē sacīja Tarrū.
Bet pusdienas laikā vēl joprojām nebija nekādu izmaiņu. Vakarā Granu varēja uzskatīt par glābtu. Rjē nekādi nesaprata, kā varēja notikt šī augšāmcelšanās.
Tomēr ap to pašu laiku Rjē slimnīcā atveda slimnieci, kuras stāvokli viņš atzina par bezcerīgu un kuru lika nekavējoties izolēt. Meitene murgoja vienā laidā un uzrādīja visas plaušu mēra 'pazīmes. Bet nākamajā rītā drudzis bija mazinājies. Ārsts atkal, tāpat kā Grana gadījumā, uzskatīja to par kārtējo slimības atslābumu rīta pusē, un pieredze rādīja, ka tā nav laba zīme. Taču dienas vidū drudzis nebija cēlies. Vakarā tas uzkāpa tikai par dažām desmitdaļām un otrā rītā bija pārgājis. Meitene, kas gan vēl jutās stipri vāja, brīvi elpoja savā gulta. Rjē sacīja Tarrū, ka viņa izglābusies pretēji visiem likumiem. Bet tai pašā nedēļā ārsts pieredzēja vēl četrus līdzīgus gadījumus ar viņa uzraudzībā esošajiem slimniekiem.
Nedēļas nogalē vecais astmas slimnieks sagaidīja ārstu un Tarrū ar lielu satraukumu.
— Tā nu tas ir, — viņš teica, — tās atkal lien laukā.
— Kas?
— Kas! Žurkas!
Ķopš aprīļa nebija atrasta neviena nosprāgusi žurka,
— Vai viss atkal sāksies no gala? — Tarrū jautāja Rjē.
Vecais berzēja plaukstas.
— Būtu jūs redzējuši, kā tās skrien! Nenoskatīties!
Viņš bija redzējis divas dzīvas žurkas ienākam istabā pa ielas durvīm. Kaimiņi stāstīja, ka šie dzīvnieki atkal uzradušies arī viņu mitekļos. Dažos būvlaukumos atkal dzirdēja jau kopš mēnešiem aizmirsto kņadu un rosību. Rjē gaidīja statistikas ziņas, kuras publicēja katras nedēļas sākumā. Tās vēstīja par slimības atkāpšanos.
Lai gan pēkšņā slimības atkāpšanās bija negaidīta, mūsu pilsētas iedzīvotāji nesteidzās priecāties. Nupat aizvadītie mēneši, gan stiprinādami atbrīvošanās alkas, bija iemācījuši viņiem piesardzību un pieradinājuši viņus aizvien mazāk un mazāk cerēt uz drīzu epidēmijas izbeigšanos. Tomēr par šo jauno ziņu runāja visi, un visu sirdis satrauca liela cerība, kurā neviens neatzinās. Viss pārējais bija aizvirzījies otrā plānā. Jaunie mēra upuri nozīmēja visai maz blakus šim ārkārtējam faktam: statistikas skaitļi bija samazinājušies. Viena no zīmēm, ka veselības laikmets, uz kuru atklāti it kā neviens necerēja, tomēr tika klusībā gaidīts, bija tā, ka no šī brīža mūsu pilsētas iedzīvotāji, gan ar vienaldzīgu izskatu, labprāt runāja par to, kā dzīve pārkārtosies pēc mēra.
Visi bija vienās domās, ka agrākās dzīves ērtības neatgriezīsies uzreiz un ka vieglāk ir iznīcināt nekā atjaunot. Viņi tikai uzskatīja, ka pārtikas apgāde varētu mazliet uzlaboties un tas atbrīvotu ļaudis no vissteidzamākajām rūpēm. Taču īstenībā zem šīm nenozīmīgajām piezīmēm vienlaikus uzbrāzmoja neprātīga un tik spēja cerība, ka dažkārt mūsu pilsoņi to tūlīt apjauta un tad steigšus apgalvoja, ka atbrīvošanās nekādā gadījumā neesot gaidāma jau nākamajā dienā.