Un patiešām, mēris neizbeidzās nākamajā dienā, bet šķita, ka tas pavājinās ātrāk, nekā saprāts ļautu cerēt. Janvāra pirmajās dienās iestājās sals, kas bija neparasti noturīgs un it kā kristalizējās virs pilsētas. Un tomēr debesis vēl nekad nebija bijušas tik zilas. Augām dienām to ledainais un stingais spožums caurstrāvoja pilsētu ar nebeidzamu gaismu. Sai attīrītajā gaisā mēris trijās nedēļās, liekas, arvien vairāk pagura, un līķu rindas kļuva aizvien īsākas. Neilgā laikā sērga zaudēja gandrīz visus mēnešiem krātos spēkus. Redzot, kā tai izsprūk jau gandrīz drošs laupījums, kā Grans vai Rjē ārstētā meitene, redzot, ka tā divas trīs dienas pastiprināti plosās vienā rajonā, tai pašā laikā pilnīgi pazuzdama no citiem, kā tā palielina savu upuru skaitu pirmdien, bet trešdien gandrīz visus palaiž vajā, redzot, ka tā aizgūtnēm, aizelsusies traucas, varēja domāt, ka uzbudinājums un pagurums to dezorganizē un līdz ar pašsavaldību tā zaudē arī ārkārtīgo, matemātisko iedarbīgumu, kas bija tās spēks. Kas- teļa serumam, gluži negaidot, bija vesela rinda agrāk nepieredzētu panākumu. Ikviens mediķu pasākums, kam līdz šim nebija nekādu rezultātu, pēkšņi izrādījās īsti iedarbīgs. Šķita, ka nu mēris tiek savukārt vajāts un tā pēkšņais vājums dod spēku lidz šim neasajiem ieročiem, ar kuriem visu laiku pret to cīnās. Tikai retumis sērga ie- cirtās un it kā aklā uzklupienā nolaupīja trīs četrus slimniekus, uz kuru izveseļošanos bija pamatotas cerības. Tie bija mēra neveiksminieki, kurus slimība nonāvēja pašā cerību plaukumā. Tā notika ar tiesnesi OtonU, kuru vajadzēja aizvest no karantīnas nometnes, un Tarrū par viņu sacīja, ka viņam patiešām neesot laimējies, tikai nevarēja saprast, vai Tarrū ar to domāja tiesneša nāvi vai dzīvi.
Bet visumā epidēmija atkāpās uz visas līnijas, un prefektūras ziņojumi, kas sākumā radīja biklu un slepenu cerību, beidzot nostiprināja ļaužu prātos pārliecību, ka uzvara ir gūta un slimība atstāj savas pozīcijas. Patiesību sakot, bija grūti izšķirt,'vai runa var būt par uzvaru. Tikai visi bija spiesti konstatēt, ka slimība, šķiet, aiziet kā nākusi. Stratēģija, ar kādu tai pretojās, nebija mainīta, vēl vakar tā bija izrādījusies neiedarbīga, bet šodien likās sekmīga. Radās tikai iespaids, ka sērga pati no sevis zaudējusi spēkus vai varbūt tā atkāpās, sasniegusi, ko gribēja. Savā ziņā tās loma bija galā.
Tomēr šķita, ka pilsētā nekas nav mainījies. Dienas laikā joprojām klusās ielas vakaros pildīja viens un tas pats pūlis, kurā izcēlās tikai mēteļi un šalles. Kinoteātros un kafejnīcās viss ritēja parastajā gaitā. Taču, paraugoties vērīgāk, varēja pamanīt, ka sejas vairs nav tik saspringtas un reizēm pat smaida. Un te nu būtu vietā piebilst, ka līdz šim uz ielas neviens nesmaidīja. Patiešām necaurspīdīgajā plīvurā, kas mēnešiem ilgi tina pilsētu, bija radusies sprauga, un katru pirmdienu pēc radio 7iņām ikviens varēja pārliecināties, ka plaisa paplašinās un drīz vien jau būs iespējams uzelpot. Tas gan vēl bija liri pasīvs atvieglojums un neizpaudās klaji. Bet, ja agrāk cilvēki ar neticību būtu uzņēmuši ziņu, ka aizgājis kāds vilciens vai pienācis kuģis, vai ka atkal atjauta autosatiksme, tad paziņojums par šiem notikumiem janvāra vidū, gluži pretēji, nebūtu vairs radījis nekādu pārsteigumu. Tas bija maz, bez šaubām. Tomēr šī niecīgā nianse patiesi liecināja, cik milzum tālu mūsu pilsētas iedzīvotāji jau tikuši pa cerības ceļu. Starp citu, var sacīt, ka, sākot ar to brīdi, kad tautai atausa visniecīgākā cerība, Sstais mēra valdīšanas laiks beidzās.
Tomēr jāpiebilst, ka visu janvāra mēnesi mūsu pilsētas iedzīvotāji reaģēja Joti pretrunīgi. Pareizāk sakot, satraukums viņos mijās ar nomāktību. Tā, piemēram, tika reģistrēti jauni bēgšanas mēģinājumi tieši tai laikā, kad statistikas dati bija vislabvēlīgākie. Tas loti pārsteidza varas iestādes un arī pašus sardzes posteņus, jo lielākā daļa šo mēģinājumu izdevās. Taču īstenībā cilvēki, kas tobrīd bēga, pakļāvās gluži dabiskai tieksmei. Dažos mēris bija licis iesakņoties tik dziļam skepticismam, ka viņi nespēja no tā atbrīvoties. Cerība vairs viņus neskāra. Pat tad, kad mēra laiks jau bija garām, viņi joprojām dzīvoja pēc tā normām. Viņi bija palikuši iepakaļ notikumiem. Citos turpretī un īpaši tādos, kas līdz šim bija dzīvojuši šķirti no cilvēkiem, kurus mīlēja, pēc ilgā ieslēg- tības un nomāktības laika pēkšņi sacēlies cerības vējš bija iededzis drudžainu nepacietību, kas laupīja viņiem jebkuru pašsavaldīšanos. Viņus pārņēma sava veida panika, iedomājoties, ka tagad, tik tuvu mērķim, viņi varētu nomirt, ka varbūt viņi nekad vairs neredzēs mīļoto cilvēku un ilgās ciešanas netiks viņiem atlīdzinātas. Lai gan mēnešiem ilgi, par spīti ieslodzījumam un trimdai, viņi ar drūmu izturību bija neatlaidīgi gaidījuši, pietika ar pirmo cerību, lai izpostītu to, ko bailes un izmisums nebija spējis skart. Viņi kā ārprātīgi traucās aizsteigties mērim priekšā, nespēdami sekot tā gaitai līdz pēdējam brīdim.
Tai pašā laikā, starp citu, daudzas pazīmes liecināja par spēju optimisma uzplūdu. Tā, piemēram, tika jūtami pazeminātas cenas. No tīrās ekonomikas viedokļa tas nebija izskaidrojams. Grūtības vēl arvien bija tādas pašas, karantīnas formalitātes pie vārtiem palika spēkā, un apgāde nebūt nebija uzlabojusies. Tātad tā bija tīri morāla rakstura parādība, it kā mēra atkāpšanās atspoguļotos visur. Tai pašā laikā optimistiska jutoņa pārņēma tos, kas agrāk bija dzīvojuši grupās un ko epidēmija bija piespiedusi dzīvot šķirti. Tika atjaunoti abi pilsētas klosteri, un varēja atsākties kopienas dzīve. Tas pats notika ar karavīriem, kurus atkal sapulcināja kazarmās, kas bija atbrīvojušās: viņi atsāka normālu garnizona dzīvi. Šie sīkie fakti bija svarīgas zīmes.