Tādā apslēptā satraukumā tauta dzīvoja līdz 25. janvārim. Tai nedēļā statistikas skaitļi bija nokritušies tik zemu, ka pēc konsultēšanās ar ārstu komisiju prefektūra pasludināja, ka epidēmiju var uzskatīt par apturētu. Taisnība, komunikē piebilda, ka piesardzības labad, — un iedzīvotāji to katrā ziņā atzīšot par pareizu, — pilsētas vārti būšot slēgti vēl divas nedēļas un profilaktiskie noteikumi palikšot spēkā vēl vienu mēnesi, šai periodā, tiklīdz niecīgākā zīme vēstītu, ka briesmas var atjaunoties, «jāpatur spēkā status quo[9] un iepriekš noteiktie pasākumi». Tomēr visi uzskatīja šo papildinājumu par tīri formālu, un 25. janvāra vakarā priecīgs satraukums saviļņoja pilsētu. Lai pievienotos vispārējai līksmei, prefekts deva rīkojumu atjaunot veselības laika apgaismojumu. Pa spoži apgaismotajām ielām zem saltām un skaidrām debesīm trokšņainiem, smejošiem bariem plūda mūsu pilsētas iedzīvotāji.
Protams, daudzās mājās logi palika aizslēģoti un ģimenes klusumā pavadīja šo nomoda nakti, kurā skanēja citu prieka kliedzieni. Tomēr arī daudzi no vēl sērojošiem izjuta dziļu atvieglojumu: gan tāpēc, ka beidzot bija rimušas bailes, ka slimība varētu laupīt vēl citus tuviniekus, gan tāpēc, ka viņu pašu drošības sajūta vairs nebija apdraudēta. Bet vissvešāks vispārējais prieks droši vien bija ģimenēm, kurām vēl šobrīd kāds piederīgais cīnījās ar mēri slimnīcā un kuras karantīnas nometnē vai mājās gaidīja, kad arī viņiem patiešām beigsies posta laiks, kā tas jau bija beidzies citiem. Arī šīs ģimenes, bez šaubām, loloja cerības, bet viņām tās bija it kā neaizskarams krājums, kas jātaupa un jāpaglabā, līdz būs pilnīgas tiesības pie tā ķerties. Un šī gaidīšana, šis klusais nomods pusceļā starp agoniju un līksmi viņām šķita jo nežēlīgāks vispārējo gaviļu vidū.
Tomēr šie izņēmumi ne mazākajā mērā nevājināja pārējo gandarījumu. Bez šaubām, mēris vēl nebija beidzies un pierādīja to. Tomēr visu domās, par vairākām nedēļām aizsteidzoties laikam priekšā, jau pa bezgalīgiem sliežu ceļiem svilpdami brauca vilcieni un kuģi vagoja gaiši dzidras jūras. Varbūt rītdien prāti būs nomierinājušies un atkal modīsies šaubas. Bet šobrīd visa pilsēta sakustējās, pameta šo noslēgto, tumšo un stingo vietu, kur tā bija laidusi savas akmens saknes, un beidzot devās ceļā ar savu vēl dzīvu palikušo kravu. Tai vakarā Tarrū un Rjē, Rambērs un citi soļoja pūļa vidū, un arī viņi juta zemi pagaistam zem kājām. Vēl ilgi pēc tam, kad viņi bija nogriezušies no bulvāriem, Tarrū un Rjē dzirdēja gaviles, kas pavadīja viņus pat tai stundā, kad pa tukšajām nomales ieliņām viņi gāja gar aizslēģotiem logiem. Un tieši sava noguruma dēļ viņi nespēja šķirt ciešanas, kas vēl turpinājās aiz slēģiem, no prieka, kurš pildīja ielas mazliet tālāk. Tuvās atbrīvošanās sejā smiekli jaucās ar asarām.
Brīdī, kad troksnis kļuva skaļāks un līksmāks, Tarrū apstājās. Pa tumšo bruģi viegli skrēja kāda ēna. Tas bija kaķis, pirmais kaķis, ko viņi redzēja kopš pavasara. Uz brīdi tas sastinga ielas vidū, pavilcinājās, nolaizīja ķepu, aši noglauda ar to labo ausi, atsāka savu kluso skrējienu un nozuda naktī. Tarrū pasmaidīja. Ari mazais večuks būs apmierināts.
Bet tai brīdī, kad mēris likās attālināmies, lai atgrieztos nezināmajā midzenī, no kura tas klusībā bija nācis, pilsētā bija vismaz viens cilvēks, ko šī aiziešana mulsināja un nomāca, — Kotārs, ja ticam Tarrū piezīmju burtnīcām.
Patiesību sakot, šīs piezīmes kļūst visai dīvainas, kopš statistikas skaitļi sāk kristies. Varbūt aiz noguruma, taču rokraksts top grūtāk salasāms, un autors ļoti bieži pāriet no viena temata pie otra. Vēl vairāk — turklāt pirmo reizi piezīmēm trūkst objektivitātes un tajās izteiktas arī Tarrū paša domas. Tā, piemēram, starp diezgan garām tirādēm, kurās runa par Kotāru, ir neliels vēstījums par kaķu večuku. Ja ticam Tarrū, mēris nekad nebija mazinājis viņa vērību pret šo cilvēku, kas viņu interesēja pēc epidēmijas tāpat, kā bija interesējis pirms tās sākuma un kā diemžēl tas vairs nevarēs viņu interesēt, lai gan Tarrū paša labvēlība tam nebija par iemeslu. Jo viņš bija mēģinājis to atkal sastapt. Dažas dienas pēc 25. janvāra vakara Tarrū bija nostājies mazās ieliņas stūrī. Turpat piesaulē sildījās kaķi, kas bija palikuši uzticīgi satikšanās vietai. Taču parastajā stundā slēģi joprojām bija stūrgalvīgi aizvērti. Arī nākamajās dienās Tarrū nekad tos neredzēja atvērtus. Pēc tā viņš izdarīja dīvainu secinājumu, ka mazais večuks ir vai nu aizvainots, vai miris; ja viņš ir aizvainots, tad tālab, ka domāja — taisnība ir viņam un mēris bija nodarījis viņam pāri, bet, ja viņš bija miris, tad par viņu jājautā tāpat kā par veco astmas slimnieku: vai viņš nebija svētais? Tarrū tā nedomāja, taču uzskatīja, ka mazā večuka gadījumā bija kāds «norādījums» uz svētumu. «Varbūt,» piezīmju burtnīcās bija rakstīts, «cilvēks var sasniegt tikai aptuvenu svētumu. Tādā gadījumā vajadzētu apmierināties ar pieticīgu un žēlsirdīgu sātanismu.»
Juku jukām ar novērojumiem, kas skar Kotāru, šajās burtnīcās atrodam daudzas, bieži izkaisītas piezīmes, no kurām vienā daļā ir runa par Granu, kas atveseļojies un atkal sācis strādāt, it kā nekas nebūtu noticis, bet citās tēlota ārsta Rjē māte. Dažas no viņas un Tarrū sarunām, kurām iespēju deva dzīve vienā dzīvoklī, vecās sievietes izturēšanās, smaids, viņas izteikumi par mēri ir rūpīgi aprakstīti. Tarrū īpaši uzsver Rjē kundzes atturīgumu un klātbūtnes nemanāmību; kā viņa allaž pratusi visu pateikt vienkāršiem teikumiem; ka viņai sevišķi mīļš bijis kāds logs klusas ielas pusē un pie tā viņa vakaros bieži sēdējusi, mazliet izslējusies, rāmām rokām un uzmanīgu skatienu, līdz istabā sabiezējusi krēsla, padarīdama viņu par melnu ēnu pelēcīgajā gaismā, kas mazpamazām kļuvusi tumšāka un izdzēsusi nekustīgo siluetu; vieglumu, ar kādu viņa gājusi no istabas istabā; labsirdību, kuru viņa nekad tieši neapliecinājusi Tarrū klātbūtnē, bet kuras starojumu tas saskatījis visā, ko viņa darījusi vai teikusi; visbeidzot, to faktu, ka, cik Tarrū licies, viņa vienmēr visu zinājusi, nekad neapdomādamās, un ka ar tādu klusumu un ēnas vieglumu viņa varot noturēties jebkuras gaismas augstumā, lai tā būtu kaut vai mēra gaisma. Šeit, starp citu, Tarrū rokraksts dīvainā kārtā šķita zaudējis stingrumu. Nākamās rindas bija grūti salasāmas, un, it kā lai vēlreiz apliecinātu, ka šis stingrums zudis, beidzamie vārdi bija pirmie ar tīri personisku raksturu: «Tāda bija mana māte, es mīlēju viņā šo klātbūtnes nemanāmību, un ar viņu vienmēr esmu gribējis būt kopā. Pagājuši jau astoņi gadi, es nevaru sacīt, ka viņa mirusi. Viņa tikai kļuvusi vēl vairāk nemanāma nekā parasts, un, kad es atgriezos, viņas vairs tur nebija.»