Bet runāsim par Kotāru. Kopš statistikas skaitļi nemitīgi pazeminājās, Kotārs ar dažādiem ieganstiem bija vairākkārt apciemojis Rjē. Taču īstenībā viņš katrreiz taujāja Rjē prognozes par epidēmijas gaitu.
— Vai jūs domājat, ka epidēmija var pēkšņi, ne no šā, ne no tā izbeigties?
Kotārs tam neticēja vai vismaz sacīja, ka neticot. Taču atkārtotie jautājumi jau norādīja uz ne tik stingru pārliecību. Janvāra vidū Rjē bija atbildējis diezgan optimistiski. Un katrreiz Rjē atbildes nevis iepriecināja Kotāru, bet -1 - kā nu kuru dienu — izraisīja viņā dažādu reakciju, sākot ar sliktu omu un beidzot ar nomāktību. Dabiski, ka galu galā ārsts viņam ieteica: lai gan statistikas dati rādot visai labvēlīgu ainu, priekšlaikus negavilēt par uzvaru.
— Citiem vārdiem, — Kotārs bija secinājis, — nekas nav zināms, un tas var kuru katru dienu sākties no jauna?
— Jā, bet tāpat ir iespējams, ka atveseļošanās paātrinās.
Sī neziņa, kas visus satrauca, acīmredzot atviegloja Kotāru, un viņš Tarrū klātbūtnē uzsāka ar sava kvartāla tirgotājiem sarunas, kurās mēģināja izplatīt Rjē uzskatus. Taisnība, tas nebija grūti. Jo pēc pirmo uzvaru satraukuma daudzos prātos bija atkal modušās šaubas, kas nezuda līdz pat priecīgajam uzbudinājumam, kuru izraisīja prefektūras paziņojums. Vērodams citu bažas un satraukumu, Kotārs nomierinājās. Tomēr dažreiz arī viņu pārņēma izmisums.
— Jā, galu galā vārti tiks atvērti, — viņš sacīja Tarrū. — Un jūs redzēsit, viņi visi ļaus man krist!
Līdz 25. janvārim visi ievēroja Kotāra nenosvērto raksturu. Pēc tam kad viņš tik ilgi bija mēģinājis iemantot sava kvartāla iedzīvotāju labvēlību un nodibināt pazīšanos, viņš tagad spēji pārtrauca visus sakarus un nerādījās augām dienām. Vismaz, cik likās, viņš izvairījās no sabiedrības un īsa laikā kļuva mežonīgi bikls. Viņu vairs neredzēja ne restorānā, ne teātrī, ne iemīļotajās kafejnīcās, Un tomēr, šķiet, tā nebija pirmsepidēmijas laika nosvērtā un drūmā dzīve, kādu viņš tagad dzīvoja. Viņš neizgāja ho savā dzīvokļa un ēdienu lika atnest no tuvējā restorāna. Tikai vakaros viņš paslcpen izzagās no mājas, nopirka to, kas nepieciešams, un, izgājis no veikala, steigšus Iegrieza? kādā vientuļākā ielā. Kad Tarrū viņu tad sastapa, tas varēja no viņa izdabūt tikai vienzilbīgas atbildes. Un mazliet vēlāk, bez kādas pārejas, viņš pēkšņi kļuva atkal sabiedrisks, gari un plaši runāja par mēri, skubināja katru izteikt savas domas un ik vakaru apmierināts ienira ļaužu straumē.
Tai dienā, kad tika pasludināts prefektūras ziņojums, Kotārs pilnīgi pazuda no iedzīvotāju redzesloka. Divas dienas vēlāk Tarrū viņu sastapa klaiņojam pa ielām. Kotārs lūdza, lai viņu pavadot līdz priekšpilsētai. Tarrū, kas todien jutās sevišķi noguris, vilcinājās. Bet Kotārs neatlaidās. Viņš likās ļoti satraukts, neapvaldīti žestikulēja un runāja ātri un skaļi. Viņš jautāja savam ceļabiedram, vai tas patiešām domājot, ka prefektūras paziņojums nozīmējot mēra beigas. Saprotams, Tarrū uzskatīja, ka ar administratīvu paziņojumu pašu par sevi nepieliekot, lai darītu galu postam, taču piebilda, esot pamats domāt, ka epidēmija drīz beigšoties, ja vien negadīšoties kaut kas neparedzēts.
— Jā, — Kotārs sacīja, — ja negadīsies kaut kas neparedzēts. Un .vienmēr gadās kaut kas neparedzēts.
Tarrū aizrādīja, ka, starp citu, prefektūra jau savā ziņā paredzējusi arī neparedzēto, nosakot, ka līdz vārtu atvēršanai jāgaida vēl divas nedēļas.
— Un tas ir pareizi darīts, — sacīja Kotārs, joprojām drūms un satraukts, — jo viss var norisināties tā, ka prefektūra, izrādīsies, būs runājusi tukšu.
Tarrū pieļāva tādu iespēju, bet domāja, ka pareizāk tomēr esot rēķināties ar drīzu vārtu atvēršanu un atgriešanos normālā dzīvē.
— Pieļausim, — Kotārs sacīja, — pieļausim. Bet ko jūs saucat par atgriešanos normālā dzīvē?
— Jaunas filmas kinoteātros, — Tarrū atbildēja pasmaidīdams.
Bet Kotārs nesmaidīja. Viņš gribēja zināt, vai varot domāt, ka mēris neko nemainīšot pilsētā un viss atkal sākšoties no jauna tāpat kā agrāk, tas ir, it kā nekas nebūtu noticis. Tarrū domāja, ka mēris gan mainīšot, gan nemainīšot mūsu pilsētu, ka, protams, mūsu pilsoņu viskarstākā vēlēšanās esot un būšot rīkoties tā, it kā nekas nebūtu mainījies, un tādējādi vienā ziņā nekas nebūšot mainījies, bet citā ziņā cilvēki taču nevarot pat ar vislielāko gribasspēku visu aizmirst, un mēris atstāšot savas pēdas vismaz sirdīs. Sīkais rantjē skaidri un tieši paziņoja, ka sirds viņam neesot svarīga un taisni sirds viņam rūpot vismazāk. Viņam esot svarīgi zināt, vai pati organizācija netikšot pārkārtota, vai, piemēram, visi resori darbošoties tāpat kā agrāk. Un Tarrū bija jāatzīst, ka par to viņš nezina neko. Jādomā, — tā viņam liekoties, — ka visiem resoriem, kuru darbība epidēmijas laikā bija traucēta, būšot pagrūti atsākt normālu darbu. Tāpat, domājams, radīšoties vesela rinda jaunu problēmu, tāpēc kļūšot nepieciešama vismaz agrāko resoru reorganizācija.