— Ā, tas ir iespējams, — Kotārs sacīja. — Patiešām, visiem vajadzētu sākt visu no jauna.
Abi staigātāji jau bija tuvu Kotāra mājai. Kotārs bija kļuvis možāks, viņš pūlējās raudzīties optimistiski. Viņš iztēlojās pilsētu atsākam dzīvi, kā tā, izdzēsusi pagātni, sāk visu no jauna.
— Labi, — Tarrū sacīja. — Varbūt galu galā arī jūsu lietas nokārtosies. Savā ziņā taču sāksies pavisam jauna dzīve.
Viņi stāvēja pie durvīm un spieda viens otram roku.
— Jums taisnība, — Kotārs sacīja, vēl vairāk satraukts, — sākt visu no jauna — tas būtu labi.
Te no gaiteņa tumsas iznira divi vīrieši. Tarrū tikko paguva sadzirdēt ceļabiedru jautājam, ko gan šie putni te varētu meklēt. Sie putni, kas izskatījās kā svētdienas drēbēs uzposušies ierēdņi, noprasīja Kotāram, vai viņu patiešām saucot Kotārs, un tas, izgrūzdams it kā dobju izsaucienu, apmetās apkārt un jau nozuda nakti, pirms šie divi vai Tarrū paguva sakustēties. Pārsteigumam norimstot* Tarrū jautāja abiem vīriešiem, ko tie vēloties. Abi atturīgi un pieklājīgi atbildēja, ka tiem jāievācot informācija, un cienīgā gaitā aizgāja tai pašā virzienā, kur bija nozudis Kotārs.
Atgriezies mājās, Tarrū aprakstīja šo gadījumu un tūlīt arī atzinās, ka'jūtas ļoti noguris (to pietiekami labi rādija rokraksts)f Viņš piebilda, ka viņam vēl esot daudz ko darīt, bet tās jau nedod iemesla nebūt gatavībā, un jautāja pats sev, vai viņš esot vai neesot gatavs. Galu galā viņš atbildēja, — un te beidzās Tarrū piezīmju burtnīcas, —- kā vienmēr, dienā vai naktī, esot kāda stunda, kad cilvēks kļūstot mazdūšīgs, un viņš baidoties tikai no šīs stundas.
Aiznākamajā dienā, dažas dienas pirms vārtu atvēršanas, ārsts Rjē atgriezās mājās pusdienas laikā, vaicādams pats sev, vai beidzot nesaņems telegrammu, kuru gaidīja. Lai gan viņa dienas arī tagad prasīja tikpat daudz spēka kā toreiz, kad mēris plosījās visniknāk, galīgās atbrīvošanās gaidas izkliedēja visu nogurumu. Tagad viņš cerēja un priecājās par to. Cilvēks nevar mūžam sasprindzināt gribu un mūžam stingri turēt sevi grožos, un ir laime beidzot spēji atraisīt cīņai cieši savīto spēku kūli. Ja arī gaidītā telegramma nes labas vēstis, Rjē varēja sākt visu no jauna. Un viņš domāja, ka itin visi sāks dzīvi no jauna.
Viņš pagāja garām durvju sarga lodziņam. Jaunais durvju sargs, pieplacis pie rūts, uzsmaidīja viņam. Kāpdams augšup, Rjē atkal redzēja savu seju, kuru nogurums un viss zaudētais bija padarījis tik bālu.
Jā, viņš sāks atkal no gala, kad pienāks beigas abstrakcijai, un ja vēl mazliet laimes… Bet viņš atvēra durvis tieši tai brīdī, kad māte nāca viņam pretim, lai paziņotu, ka Tarrū kungs nejūtoties labi. No rīta viņš gan piecēlies, bet neesot varējis iziet un atkal licies gultā. Rjē māte bija nobažījusies.
— Varbūt tas nav nekas nopietns, — dēls sacīja.
Tarrū bija izstiepies gultā visā garumā, viņa smagā
galva bija iespiedusi iedobi pagalvī, zem biezajām segām iezīmējās spēcīgās krūtis. Viņam bija drudzis, sāpēja galva. Viņš sacīja Rjē, ka simptomi esot nenoteikti un tikpat labi tas varot būt arī mēris.
— Nē, pagaidām vēl nekas nav skaidrs, — Rjē sacīja, viņu izmeklējis.
Bet Tarrū mocīja slāpes. Gaitenī ārsts pateica mātei, ka tas varot būt mēra sākums.
— Ai! Tagad! Tas nav iespējams! — māte izsaucās.
Un tūlīt piebilda:
— Paturēsim viņu tepat, Bernār!
Rje pārdomāja.
— Man nav tiesību to darīt, — viņš sacīja. — Bet vārtus drīz atvērs. Man liekas gan, tās būtu pirmās tiesības, ko es sev prasītu, ja tevis te nebūtu.
— Bernār, paturi mūs abus, — māte lūdza. — Tu taču zini, ka man nesen atkal iepotēja serumu.
Ārsts atbildēja, ka serums iepotēts arī Tarrū, bet varbūt aiz noguruma viņš izlaidis pēdējo injekciju un aizmirsis piesardzību.
Rjē jau iegāja savā kabinetā. Ārstam atgriežoties, Tarrū redzēja viņa rokās milzīgās seruma ampulas.
— Ahā, tad tas ir tas, — Tarrū sacīja.
— Nē, bet tas jādara piesardzības dēļ.
Atbildes vietā Tarrū izstiepa roku un pacieta bezgalīgo injekciju, kuru pats bija daudzreiz izdarījis citiem slimniekiem.
— Redzēsim, kā -būs vakarā, — Rjē sacīja un skatījās Tarrū tieši sejā.
— Un izolācija, Rjē?
— Vēl taču nav pavisam skaidrs, vai jums ir mēris.
Tarrū ar pūlēm pasmaidīja.
— Pirmoreiz redzu, ka injicē serumu un tai pašā laikā neliek slimnieku izolēt.
Rjē novērsās.
Mēs abi, māte un es, jūs kopsim. Seit jums būs labāk.
Tarrū klusēja, un ārsts, kārtodams ampulas, gaidīja, kā viņš atkal ierunāsies, lai tad atskatītos. Beidzot Rjē piegāja pie gultas. Slimnieks raudzījās viņā. Seja bija nogurusi, bet pelēkās acis bija mierīgas. Rjē uzsmaidīja.