Iestājoties tumsai, gājēju papēži bija skanīgi klaudzējuši aukstajā naktī.
— Vai tu visu nokārtoji? — Rjē kundze bija vaicājusi.
— Jā, piezvanīju pa telefonu.
Tad viņu klusais nomods turpinājās. Rjē kundze laiku pa laikam uzmeta dēlam acis. Uztverot kādu 110 šiem skatieniem, viņš mātei uzsmaidīja. Uz ielas dzirdēja parastos nakts trokšņus. Lai gan oficiāli vēl nebija atjauts, daudzas automašīnas jau braukāja pa pilsētu. Tās mīksti un ātri aizslīdēja pa ielas vidu, pazuda un atkal parādījās. Balsis, saucieni, klusuma brīdis, zirga pakavu dunoņa, divu tramvaju griezīgā čīkstoņa līkumā, neskaidri trokšņi, un atkal nakts elpa.
— Bernār?
— Jā. ;
— Vai tu neesi noguris?
— Nē. ;
Viņš zinaja, ko mate šai brīdi domā, un zināja, ka. tā
viņu mīl. Bet viņš zināja arī, ka mīlēt kādu būtni nav nekas sevišķs, vai, vismaz, ka mīlestība nekad nav pietiekami stipra, lai atrastu savu izpausmi. Tā māte un viņš aizvien mīlēs viens otru .klusībā. Un savukārt viņa nomirs — vai arī viņš — un visu mūžu viņi nebūs varējuši atzīties savā maigumā. Tāpat viņš bija dzīvojis līdzās Tarrū, un Tarrū šovakar bija nomiris, tā ka viņu draudzība nebija paguvusi īsti izaugt. Tarrū bija zaudējis spēli, kā viņš sacīja. Bet viņš, Rjē, ko tad viņš bija ieguvis? Vienīgi to, ka bija iepazinis mēri un to atcerējās, ka bija iepazinis draudzību un to atcerējās, ka pazina maigumu un kādudien vajadzēs to atcerēties. Viss, ko cilvēks varēja iegūt mēra un dzīvības spēlē, bija zināšana un atmiņa. Varbūt tieši to Tarrū sauca par uzvaru spēlē!
Atkal pabrauca garām kāds auto, un Rjē kundze mazliet sakustējās krēslā. Rjē viņai uzsmaidīja. Viņa sacīja, ka neesot nogurusi, un tūlīt piebilda:
— Tev vajadzēs aizbraukt atpūsties tur, kalnos, , — Protams, māmiņ,
Jā, viņš tur atpūtīsies. Kāpēc gan ne? Arī tas būtu iegansts atmiņām. Bet, ja tiešām tas nozīmē uzvaru spēlē, cik tad vajag būt grūti dzīvot tikai ar to, ko zina un atceras, bez visa, uz ko cilvēks cer. Tā, bez šaubām, bija dzīvojis Tarrū un apzinājies, cik neauglīga ir tāda dzīve bez ilūzijām. Bez cerības nav iespējams miers, un Tarrū, kas liedza cilvēkiem tiesības kādu nosodīt, kas tomēr zināja, ka neviens nevar iztikt bez nosodīšanas un ka pat upuri dažreiz kjūst par bendēm, Tarrū bija dzīvojis sāpju un pretrunu plosīts, viņš nekad nebija pazinis cerību. Vai tāpēc viņš bija tiecies pēc svētuma un mēģinājis rast mieru, kalpojot cilvēkiem? īstenībā Rjē nezināja neko, un tas arī nebija svarīgi. No Tarrū viņam atmiņā paliks vienīgi šie divi tēli: cilvēks, kas abām rokām strauji satvēra viņa automobiļa stūri, lai to vadītu, un šis spēcīgais, tagad nekustīgi guļošais augums. Dzīvības siltums un nāves tels — tāda bija visa zināšana.
Droši vien tāpēc ārsts Rjē no rīta mierīgi uzņēma vēsti par sievas nāvi. Viņš bija savā kabinetā. Gandrīz teciņiem ieskrēja māte un pasniedza telegrammu, tad atkal izgāja, lai iedotu dzeramnaudu tās atnesējam. Kad viņa atgriežas, dēls turēja rokā atplēstu telegrammu. Vecā sieviete uzlūkoja dēlu, bet viņš pa logu neatlaidīgi vēroja, kā pār ostu aust brīnišķīgs rīts.
,— Bernār, — Rjē kundze ierunājās.
Ārsts paskatījās viņā izklaidīgu skatienu.
— Telegramma? — viņa jautāja.
— Jā, tā tas ir, — dēls apstiprināja. — Pirms astoņām dienām.
Rjē kundze pagrieza galvu pret logu. Ārsts klusēja. Tad viņš sacīja, lai māte neraudot, ka viņš jau to gaidījis, bet tomēr esot grūti. Gluži vienkārši, to sacīdams, viņš zināja, ka šīs ciešanas viņu nepārsteidz. Jau mēnešiem ilgi un jau divas dienas nerima un nerima vienas un tās pašas sāpes.
Pilsētas vārti beidzot atvērās saulainas februāra dienas rītausmā; šo notikumu apsveica tauta, laikraksti, radio un prefektūras komunikē. Tātad stāstītājam atliek tikai aprakstīt prieka stundas, kas sekoja vārtu atvēršanai, lai gan viņš pats piederēja pie tiem, kuri nevarēja brīvi un pilnīgi iekļauties vispārējā līksmē.
Bija paredzētas plašas svinības tiklab dienā, kā naktī.
Tai pašā laikā stacijā sāka dūmot lokomotīves, un, nākdami no tālām jūrām, kuģi jau ņēma kursu uz mūsu ostu, savā veidā parādot, ka ši diena visiem tiem, kuri mocījās atšķirtībā, ir lielās atkalredzēšanās diena.
Nebūs grūti iedomāties, par ko varēja kļūt atšķirtības sajūta, kas bija pārņēmusi tik daudzus mūsu pilsētas iedzīvotājus. Vilcieni, kuri tai dienā pienāca mūsu stacijā, bija tikpat pārpildīti kā vilcieni, kas no tas atgāja. Katrs bija šo divu nogaidīšanas nedeļu laika rezervējis sev vietu tieši tai dienai, baiļodamies, ka tikai beidzama ja brīdi prefektūras lēmums netiktu atcelts. Daži ceļinieki, kas tuvojās mūsu pilsētai, starp citu, nebija pilnīgi brīvi no bailēm, jo, kaut arī viņi visumā zināja to cilvēku likteni, kuri viņiem bija vistuvāki, viņi neko nezināja par citiem un pašu pilsētu, kuras seju viņi iztēlojās šausmīgu. Bet tā tas bija tikai ar tiem, kurus visu šo laika posmu nebija kveldējušas kaisles ciešanas.
Kaisles kveldētie tik tiešām bija vienīgi savas uzmācīgās domas varā. Viņu uztverē mainījies bija tikai viens — laiks, kura ritumu viņi savas trimdas mēnešos būtu vēlējušies padarīt straujāku, kuru viņi tiecās paātrināt vēl tad, kad jau bija redzama mūsu pilsēta, turpretī, tiklīdz vilciens pirms apstāšanās sāka bremzēt, viņi gribēja palēnināt laika gaitu, to apturēt. Visu šo mīlestībai zudušo dzīves mēnešu nenoteiktā un reizē skaudrā izjūta lika viņiem mulsi prasīt sava veida atlīdzinājumu, kas padarītu prieka laika plūdumu divreiz lēnāku par gaidu laiku._Un tie, kas atbraucējus gaidīja istabq vai uz perona kā Rambērs, kura sieva, jau pirms vairākām nedēļām saņēmusi ziņu, bija darījusi visu, lai ierastos, izjuta tādu pašu nepacietību un tādu pašu apjukumu. Jo mīlestību vai maigumu mēra mēneši bija padarījuši par abstrakciju, un Rambērs, sirdij drebot, gaidīja, ka sastapsies aci pret aci ar būtni no miesas un asinīm, kura bija bijusi šīs abstrakcijas balsts. '