Viņš būtu vēlējies atkal kļūt tas cilvēks, kas epidēmijas sākumā gribēja pa galvu, pa kaklu skriet ārā no pilsētas un traukties pretim tai, kuru mīlēja. Bet viņš zināja, ka tas vairs nav iespējams. Viņš bija mainījies, mēris bija radījis viņā kādu atrautību, ko viņš visiem spēkiem mēģināja noliegt, bet kas tomēr joprojām smeldza viņā kā apslāpētas skumjas. Savā ziņā viņam bija tāda sajūta, ka mēris beidzies pārlieku spēji, viņš vēl nav atguvies. Laime tuvojās vēja spārniem, norises aizsteidzās priekšā gaidām. Rambērs saprata, ka viss viņam taps atdots uzreiz un ka prieks ir apdegums, ko nejūt.
Starp citu, visi, vairāk vai mazāk apzināti, bija līdzīgi viņam, un te jārunā par visiem. Uz stacijas perona, kur viņi atkal sāka savu personisko dzīvi, viņi vēl izjuta savu kopību, apmainīdamies acu skatieniem vai smaidiem. Taču, tiklīdz viņi ieraudzīja lokomotīves dūmus, mulsa un apdullinoša prieka uzplūdi pēkšņi izdzēsa trimdas izjūtu. Kad vilciens apstājās, bezgala ilgā šķiršanās, kas bieži vien bija sākusies uz šīs pašas stacijas perona, tur beidzās vienā acumirklī, kad rokas ar gavilējošu alkatību sa- kļāvās pār mīļo augumu, kura dzīvo veidolu viņi bija aizmirsuši. Rambērs pat nepaguva ieraudzīt šo stāvu skrienam viņam pretim, kad tas jau pieplaka pie viņa krūtīm. Un, turēdams to abām rokām, spiezdams sev klāt galvu, no kuras viņš redzēja tikai sen pazīstamos matus, viņš ļāva plūst asarām, neatskārzdams, vai tās riešas aiz pašreizējās laimes vai pārāk ilgi apvaldītām sāpēm, bet vismaz būdams drošs, ka tās liegs viņam pārbaudīt, vai šī seja, kas paslēpusies viņa pleca bedrītē, ir tā pati, par kuru viņš tik daudz sapņojis, vai varbūt gluži sveša. Vēlāk viņš uzzinās, vai nojausma bijusi pareiza. Šobrīd viņš gribēja darīt tāpat kā visi apkārtējie, kas šķita ticam, ka mēris var nākt un iet, bet cilvēka sirds tāpēc nemainās.
Tad apskāvušies visi atgriezās mājās, akli pret pārējo pasauli, acīm redzamā triumfā pār mēri, aizmirsuši visu postu un tos, kas, atbraukuši ar to pašu vilcienu, nebija sastapuši nevienu sagaidītāju un gatavojās mājās saņemt apstiprinājumu bažām, kuras ilgais klusums jau bija modinājis sirdī. Siem pēdējiem, ko tagad pavadīja tikai viņu pašu jaunās, skaudrās sāpes, vēl citiem, kas tobrīd nodevās atmiņām par kādu zudušu cilvēku, viss likās gluži savādāk un viņu atšķirtības sajūta tagad sasniedza kulmināciju. Viņiem visiem — mātēm, laulātajiem draugiem, mīlētājiem, kuriem līdz ar pelnu kaudzē izkusušo vai nezināmā kapā zudušo tuvo cilvēku bija pagaisis viss prieks, tas vēl joprojām bija mēra laiks.
Bet kas gan domāja par šiem vientuļniekiem? Pusdienā saule, uzvarējusi saltās vēsmas, kas cīnījās gaisā kopš rīta, nepārtrauktiem viļņiem lēja pār pilsētu nemainīgu gaismu. Diena bija apstājusies. Fortu lielgabali pakalnu virsotnē rībēja bez mitas stingajās debesīs. Visa pilsēta traucās ārā nosvinēt šo saspringto brīdi, kad ciešanu laiks beidzas, bet aizmirstības laiks vēl nebija sācies, Laukumos jaudis dejoja. īsā laikā satiksme bija kļuvusi ievērojami dzīvāka, un daudzo automobiļu kustība pārpildītajās ielās bija apgrūtināta. Visu pēcpusdienu pilnā spēkā skanēja pilsētas zvani. To duna piepildīja zeltaini zilās debesis. Baznīcās notika pateicības dievkalpojumi. Bet tai pašā laikā izpriecu vietas bija pārblīvētas un kafejnīcas, nerūpējoties par nākotni, izdalīja beidzamos alkohola krājumus. Pie letēm drūzmējās vienlīdz uzbudinātu laužu pūlis, un to vidū bija daudzi apskāvušies mīlas pāri, kas nebaidījās klaji izrādīt savas jūtas. Visi kliedza vai smējās. Dzīvības krājumus, ko viņi bija sataupījuši šajos mēnešos, kad ikviens bija turējis badā savu dvēseli, viņi izšķieda šai dienā, kas bija it kā viņu uzvara pār nāvi. Rītdien sāksies pati dzīve ar savu piesardzību. Šobrīd visdažādākās izcelsmes cilvēki satikās un brāļojās. Vienlīdzību, ko nebija spējusi panākt nāves klātbūtne, kaut vai uz dažām stundām nodibināja atbrīvošanās prieks.
Bet šis kopīgais, pārliecīgais mundrums vēl nepauda visu, un bieži vien tie, kas pievakarē plūda pa ielām blakus Rambēram, aiz lēnīga rāmuma slēpa maigāku un vārīgāku laimes izjūtu. Daudzi pāri un daudzas ģimenes patiešām izskatījās pēc mierīgiem ielas gājējiem. īstenībā lielākā daļa no viņiem devās klusā svētceļojumā uz vietām, kur viņi bija cietuši. Bija jāparāda atbraucējiem skaidri redzamās vai apslēptās mēra zīmes, tā laika notikumu pēdas. Dažreiz viņi tēloja tikai gida lomu, cilvēku, kas daudz ko pieredzējis, mēra aculiecinieku, un runāja par briesmām, nemodinot bailes. Tas bija nekaitīgs prieks. Bet citreiz gadījās jūtīgāki ceļveži, un mīlētājs, ļaudamies maigajām atmiņu skumjām, varēja pateikt savai ceļa- biedrenei: «Sai vietā es toreiz tevis alku, bet tevis nebija.» Sos kaisles tūristus varēja viegli pazīt: viņi izveidoja čukstu un noslēpumu saliņas trokšņainajā burzmā, pa kuru soļoja. Labāk nekā orķestri ielu krustojumos viņi vēstīja par īsto atbrīvošanos. Jo šie aizgrābtie, cieši sakļā- vušies, vārdos skopie mīlnieki ar visu laimes triumfu un netaisnīgumu šai burzmā apliecināja, ka mēris beidzies un šausmu laiks pagājis. Par spīti acīm redzamajam, viņi mierīgi noliedza, ka mēs jebkad būtu Iepazinuši ārprātīgo pasauli, kur cilvēku nogalēšana bija tikpat parasta parādība kā mušu nospiešana, ka mēs jebkad būtu pazinuši aprēķinātos murgus, šo ieslodzījumu, kas nesa līdzi drausmīgu brīvību attieksmē uz visu, kas nebija pašreizējais laiks, šo nāves smaku, kas apdullināja visus, kurus tā nenogalināja, viņi noliedza beidzot, ka mēs būtu bijuši tie pārbiedētie ļaudis, no kuriem viena daļa ik dienas tika iegrūsta krāsns rīklē un izgaroja biezajos spiedīgajos dūmos, kamēr otra daļa, baiļu un bezspēcības važās kalta, gaidīja savu kārtu.