Katrā ziņā tas viss dūrās acīs ārstam Rjē, kurš, mēģinādams nokļūt pilsētas nomalē, soļoja viens pats, visapkārt skanot zvaniem, lielgabalu dārdiem, mūzikai un apdullinošiem kliedzieniem. Viņa darbs turpinājās, slimniekiem atvaļinājuma nav. Burvīgajā, vārajā gaismā, kas nolaidās pār pilsētu, vēdīja agrākās anīsa dzērienu un uz restēm ceptas gaļas smaržas. Ap viņu bija smejošas, pret debesīm pavērstas sejas. Vīrieši un sievietes alkaini apskāvās, kaistošu seju, ar visu iekāres uzbudinājumu un aicinājumu. Jā, mēris ar visām tā šausmām bija beidzies, un šīs cieši sakļautās rokas patiešām pauda, ka tas bija bijis trimdas un atšķirtības laiks vārda visīstākajā nozīmē.
Pirmoreiz Rjē atrada nosaukumu radniecīgajai līdzībai, kādu viņš šajos mēra mēnešos bija saskatījis visu garāmgājēju sejās. Tagad pietika tikai paskatīties apkārt. Nodzīvojuši līdz mēra beigām ar visu postu un zaudējumiem, šie cilvēki galu galā visi bija uzvilkuši tik ilgi tēlotās lomas kostīmu: viņi bija emigranti; sākumā viņu seja, tagad — apģērbs liecināja par prombūtni un tālo tēvzemi. No tā brīža, kad mēris bija slēdzis pilsētas vārtus, viņi bija dzīvojuši tikai atšķirtībā, atrauti no cilvēcīgā siltuma, kas liek visu aizmirst. Dažādā ziņā šie vīrieši un sievietes visos pilsētas nostūros bija tiekušies pēc apvienošanās, kas gan visiem nebija vienāda rakstura, bet visiem vienlīdz neiespējama. Lielākā daļa ar visu savu būtību bija tvīkuši pēc kāda promesošā, pēc kāda auguma siltuma, maiguma vai paraduma. Daži, bieži paši to neapjauzdami, cieta tāpēc, ka atradās ārpus cilvēku draudzības, ka nevarēja sasniegt citus cilvēkus pat ne ar parastajiem draudzības līdzekļiem, kas ir vēstules, vilcieni un kuģi. Citi, gan retāki, kā Tarrū varbūt, bija ilgojušies pēc savienošanās ar kaut ko tādu, kam viņi nezināja vārda, bet kas viņiem likās vienīgais ilgojamais ieguvums. Un, trūkstot citam vārdam, viņi to dažreiz sauca par mieru.
Rjē arvien vēl soļoja. Jo tālāk viņš gāja, jo lielāks kļuva ļaužu pūlis ap viņu, jo skaļāks kļuva troksnis, un viņam šķita, ka priekšpilsēta, uz kuru viņš devās, aizslīd aizvien tālāk. Mazpamazām viņš saplūda ar šo klaigājošo, blīvo
masu, kuras kliedzienu saprata arvien labāk, jo tas vismaz daļēji bija ari viņa kliedziens. Jā, visi, tiklab ar miesu, kā dvēseli, bija kopīgi izcietuši smagas brīvdienas, bezizejas trimdu, nekad neremdētas slāpes. Starp līķu blāķiem, ātrās palīdzības mašīnu signāliem, tā sauktā likteņa brīdinājumiem, starp tiepīgo, baiļu pilno mīņāšanos uz vietas un sirds drausmo sacelšanos nebija pārstājušas vēdīt varenas šalkas, radot trauksmi pārbiedētajās būtnēs un atgādinot viņām, ka atkal jāatrod viņu īstā tēvzeme, īstā tēvzeme visiem bija ārpus smacīgās pilsētas mūriem. Tā bija smaržīgajos dzelkšņu krūmos uz pakalniem, jūrā, brīvajās zemēs un mīlestības svarā. Un viņi gribēja atkal tur atgriezties, doties pretim laimei, no visa pārējā ar pretīgumu novērsušies.
To, kāda jēga var būt trimdai un savienošanās alkām, Rjē nezināja. Viņš soļoja tālāk, no visām pusēm viņu grūstīja, laiku pa laikam kāds kaut ko uzsauca, un tā viņš nonāca mazliet tukšākās ielās, domādams, ka nav svarīgi, vai tam ir vai nav jēga, bet jāraugās tikai uz to, kas piepilda cilvēku cerību.
Tagad viņš zināja, kas to piepilda, un jo skaidrāk to apjauta pirmajās, gandrīz tukšajās priekšpilsētas ielās. Tiem, kuri, apmierinādamies ar mazumu, bija vēlējušies tikai atgriezties savas mīlestības mājoklī, reizēm tika atlīdzināts. Protams, citi joprojām vientuļi klīda pa pilsētu, zaudējuši būtni, kuru gaidīja. Laimīgi vēl tie, kuri nebija divreiz šķirti kā daži, kas pirms epidēmijas nebija varējuši uzreiz uzcelt savu mīlestības ēku un kas gadiem ilgi bija akli tiekušies pēc grūtās saskaņas, kura galu galā cieši savienoja divus naidīgus mīlētājus. Tiem, tāpat kā Rjē, bijis viegli paļauties uz laiku: viņi bija šķirti uz mūžu. Bet citi, kā Rambērs, no kura ārsts vēl šorīt bija atvadījies, teikdams: «Drosmi, tagad jums vajag būt taisnībai!» — bija tūlīt atkal atraduši tuvo cilvēku, kuru jau domāja zudušu. Vismaz kādu laiku viņi būs laimīgi. Tagad viņi zināja: ja ir kaut kas, pēc kā var vienmēr ilgoties un dažreiz iegūt, tad tas ir cilvēcīgais maigums.
Turpretim visi tie, kas pāri cilvēkam bija tiekušies pēc kaut kā tāda, ko viņi pat neiztēlojās, bija palikuši bez atbildes. Tarrū, liekas, sasniedza grūto mieru, par kuru bija runājis, taču atrada to vienīgi nāvē, stundā, kad tas vairs viņam nedeva neko. Ja turpretī citi, kurus dziestošajā gaismā Rjē redzēja sēžam uz namu sliekšņiem, cieši apskāvušos un dedzīgi raugāmies vienam otra acīs, bija iegu
vuši, ko gribēja, tad tikai tāpēc, ka viņi prasīja vienīgo, kas bija no viņiem atkarīgs. Un, iegriezdamies ielā, kur dzīvoja Grans un Kotārs, Rjē nodomāja, ka ir taisnīgi, ja vismaz laiku pa laikam prieks atalgo tos, kuriem pietiek ar cilvēku un cilvēka nožēlojamo un briesmīgo mīlestību,