Sī hronika tuvojas beigām. Ir laiks ārstam Bernāram Rjē atzīties, ka viņš ir tās autors. Bet, pirms viņš atstāsta pēdējos notikumus, viņš vēlētos vismaz attaisnot savu iejaukšanos un paskaidrot, ka viņš allaž mēģinājis runāt objektīva liecinieka tonī. Visu mēra laiku viņam sava amata dēļ bija iespēja redzēt lielāko daļu mūsu pilsētas iedzīvotāju un apkopot to izjūtas. Tātad viņš bija īsti piemērots, lai vēstītu par to, ko redzējis un dzirdējis. Bet viņš gribēja to darīt ar vēlamo atturīgumu. Vispār viņš ir centies nevēstīt vairāk nekā to, ko viņam bija iespēja redzēt, un nepiedēvēt saviem mēra laika biedrtem domas, kādas tie nebūt nebija spiesti attīstīt, un izmantot vienīgi tekstus, kas gadījuma vai nelaimes dēļ nākuši viņa rokās.
Juzdamies aicināts sniegt liecību sava veida noziegumā, viņš saglabājis zināmu piesardzību, kā piederas labas gribas lieciniekam. Bet tai pašā laikā, paklausot godīgas sirds likumam, viņš noteikti nostājies upuru pusē un gribējis pievienoties cilvēkiem, saviem līdzpilsoņiem, vienīgajās drošajās atskārtās, kas viņiem kopējas un kas ir — mīlestība, ciešanas un trimda. Tāpēc nav tādu bēdu, kurās viņš nebūtu dalījies ar saviem līdzpilsoņiem, nav tādu apstākļu, kas nebūtu bijuši arī viņa apstākļi.
īstam lieciniekam pirmām kārtām jāvēstī par rīcībām, dokumentiem un baumām. Bet tas, kas viņam pašam sakāms par savām gaidām un saviem pārbaudījumiem, jānoklusē. Un, ja autors tomēr tos izmantojis, tad vienīgi tāpēc, lai izprastu vai liktu izprast savus līdzpilsoņus un piešķirtu cik iespējams noteiktu formu tam, ko mūsu pilsētas iedzīvotāji visbiežāk tikai neskaidri izjuta. Patiesību sakot, šīs saprātīgās pūles viņam nemaksāja neko. Kad viņam uznāca vilinājums tieši un vaļsirdīgi pievienot savu atzīšanos citu mēra piemeklēto tūkstoš balsīm, viņu atturēja doma, ka viņam nav tādu ciešanu, kas vienlaikus nebūtu arī citu ciešanas, un ka pasaulē, kur sāpes ir tik biežf vientuļas, tā ir priekšrocība. Noteikti viņam bija jārunā visu vārdā.
Bet pilsētā bija vismaz viens cilvēks, kura vārdā ārsts Rjē nevarēja runāt. Patiešām tas bija cilvēks, par kuru Tarrū kādu dienu bija sacījis Rjē: «Viņa vienīgais īstais noziegums ir tas, ka viņš savā sirdī atzinis to, kas liek mirt vīriem un bērniem. Visu pārējo es saprotu, bet to — esmu spiests viņam piedot.» Ir pareizi, ka šī hronika beidzas ar stāstu par viņu, kam bija neizprotoša, tas ir, vientuļa sirds.
Trokšņainie svētku bulvāri jau bija aiz muguras un ārsts Rjē patlaban gribēja iegriezties ielā, kur dzīvoja Grans un Kotārs, kad viņu apturēja policistu ķēde. To viņš nebija gaidījis. Tālās svētku čalas un troksnis vērta šo kvartālu klusu, un viņš bija iedomājies, ka tas ir tikpat tukšs, cik mēms. Ārsts parādīja savu apliecību.
— Neiespējami, dakter, — policists sacīja. — Te ir viens trakais, kas šauj pūlī. Bet palieciet tepat, varbūt jūs būsit vajadzīgs.
Šai brīdī Rjē ieraudzīja Granu, kas nāca uz viņa pusi. Arī Grans neko nezināja. Tālāk nejāva iet, un Grans bija izdibinājis, ka šauj no viņa mājas. Iztālēm bija redzama tās fasāde, ko zeltīja pēdējās vēsās saules gaisma. Ap to bija liels, tukšs laukums, kas sniedzās līdz pat pretējai ietvei. Ielas vidū bija skaidri redzama kāda cepure un netīra drānas strēmele. Grans un Rjē varēja saskatīt loti tālu otrā ielas pusē policistu kordonu, kas bija izvietojies līdztekus ķēdei, kura aizturēja viņus, un aiz tā daži kvartāla iedzīvotāji aši staigāja šurp un turp. Paskatoties uzmanīgāk, viņi ieraudzīja arī policistus ar revolveriem rokās to māju namdurvīs, kas atradās iepretim namam, kurā dzīvoja Grans. Visi slēģi* viņa mājā bija ciet. Tomēr kādā no otrā stāva logiem viens slēģis likās atāķēts. Ielā valdīja pilnīgs klusums. Tikai no pilsētas centra atplūda saraustītas mūzikas skaņas.
Piepeši no kādas ēkas Grana mājai pretējā ielas pusē atskanēja divi revolvera šāvieni, un no atāķētā slēģa atlēca skaidas. Tad atkal iestājās klusums. Tik tālu un pēc trokšņainās dienas — tas ārstam Rjē likās mazliet nereāls.
— Tas ir Kotāra logs, — pēkšņi sacīja Grans, joti satraukts. — Bet Kotārs taču ir pazudis.
— Kāpēc šauj? — Rjē vaicāja policistam.
— Mēs gribam viņu izklaidēt. Gaidām automašīnu ar visu nepieciešamo, jo viņš šauj uz katru, kas mēģina ieiet pa mājas durvīm. Viens policists jau ievainots.
— Kāpēc viņš šāva?
— Nav zināms. Ļaudis uz ielas līksmojās. Pēc pirmā revolvera šāviena viņi neko nesaprata. Pēc otrā šāviena bija kliedzieni, viens ievainots, un visi aizbēga. Ko jūs gribat, ārprātīgais!
Klusumā, kas atkal iestājās, minūtes ritēja gausi, gausi. Piepeši no ielas otras puses viņi ieraudzīja nākam suni; tas bija pirmais suns, kuru Rjē pēc ilga laika atkal redzēja, — netīrs spaniels, kuru viņa saimnieki droši vien bija līdz šim slēpuši un kurš tagad mierīgi tecēja gar namu sienām. Nonācis durvju tuvumā, viņš apstājās, tad apsēdās un sāka blusoties. Vairāki policisti ar svilpieniem sauca to. Suns izslēja galvu, bet tad nolēma lēnām šķērsot ielu un apostīt cepuri. Tai pašā mirklī no otrā stāva loga norībēja revolvera šāviens, un suns apvēlās kā pankūka, spēcīgi tirinādams ķepas, lai pagrieztos uz sāniem; tas beidzot izdevās, un dzīvnieks gulēja, raustīdamies ilgos krampjos. Par atbildi pieci seši šāvieni no pretējām namdurvīm vēl vairāk sašķaidīja slēģi. Atkal viss noklusa. Saule bija mazliet paslīdējusi sānis, un Kotāra logam jau tuvojās ēna. Ielā ārstam aiz muguras klusu nokaucās bremzes.
— Viņi ir klāt, — policists sacīja.
No aizmugures nāca policisti, nesdami virves, kāpnes un eļļotā audeklā ietītus divus garenus saiņus. Viņi iegriezās ielā, kas izliecās ap blīvi uzceltajām ēkām iepretim Grana mājai. Pēc brīža jau kļuva drīzāk jaušama nekā redzama kustība šo ēku durvīs. Visi gaidīja. Suns vairs nekustējās, bet tagad ap viņu bija izplūdusi tumša peļķe.