Pēkšņi no policistu ieņemto namu logiem tika atklāta automāta uguns. Šaušanas laikā slēģis, uz kuru tika tēmēts, nokrita kā lapa un atklāja tumšu logu, kur Rjē un Grans no savas vietas neko nevarēja saredzēt. Šaušanai mitējoties, ietarkšķējās otrs ierocis no cita stūra, vienu māju tālāk. Lodes, bez šaubām, trāpīja loga četrstūrī, jo viena no tām atšķēla ķieģeļa šķembu. Tai pašā brīdī trīs policisti skriešus šķērsoja ielu un nozuda ieejas durvīs. Pēc brīža trīs citi metās turp, un automāts apklusa. Visi atkal gaidīja. Ēkas iekšienē norībēja divi tāli šāvieni. Tad sākās troksnis, un ļaudis redzēja, kā no māias drīzāk nesus iznes, nekā izvelk mazu, vienā kreklā ģērbušos vīreli, kas nemitīgi kliedza. Kā pēc burvja mājiena visi slēģi atvērās, un logos parādījās ziņkārīgie, bet no namiem plūda ārā ļaudis un drūzmējās viņpus policistu ķēdēm. Un brīdi ielas vidū bija redzams mazais vīrelis, kura kā- ļjas beidzot skāra zemi, bet kura rokas policisti turēja atlauztas uz muguras. Viņš kliedza. Kāds policists piegāja viņam klāt un no visa spēka divreiz iesita ar dūrēm — nosvērti, ar tādu kā cītību.
— Tas ir Kotārs, — Grans murmināja. — Viņš kļuvis ārprātīgs.
Kotārs bija pakritis. Viņi redzēja vēl kādu policistu spēcīgi iesperam tumšajam, sakņupušajam stāvam, kas gulēja zemē. Tad apjucis laužu bariņš sakustējās un devās uz ārsta un viņa senā drauga pusi.
— Izklīstietl — kārtībnieks sacīja.
Rjē novērsa acis, kamēr tie pagāja garām.
Grans un ārsts soļoja tālāk jau satumsušajā krēslā. It kā šis notikums būtu izkliedējis stingumu, kurā snauda kvartāls, nomaļās ielas atkal pildījās ar līksmojoša pūļa čalām. Pie savas mājas namdurvīm Grans atvadījās no ārsta. Viņš iešot strādāt. Bet, grasīdamies jau kāpt augšā pa kāpnēm, viņš pateica ārstam, ka esot aizrakstījis Zan- nai un tagad jūtoties mierīgs. Turklāt viņš atkal bija ķēries pie sava teikuma.
— Es atmetu visus adjektīvus, — viņš sacīja.
Un ar viltīgu smaidu viņš pacēla cepuri ceremoniālā sveicienā. Bet Rjē domāja par Kotāru, un dobjais troksnis, ar kādu dūres atsitās pret tā seju, skanēja viņam ausīs visu ceļu līdz vecā astmas slimnieka mājai. Varbūt bija grūtāk domāt par vainīgu cilvēku nekā par mirušu cilvēku.
Kad Rjē nonāca pie sava vecā pacienta, tumsa jau bija aprijusi visu debesu plašumu. Arī istabā vēl varēja dzirdēt brīvības tālās čalas, un vecais vīrs nemainīgā omā joprojām lika zirņus no viena trauka otrā.
— Viņiem ir pamats līksmoties, — tas sacīja. — Pasaulē vajag visa kā. Un jūsu kolēģis, dakter, ko viņš dara?
Atkal dzirdēja sprādzienus, bet tie bija miermīlīgi: tur bērni šāva gaisā raķetes.
— Viņš ir miris, — ārsts sacīja, izklausīdams sēcošās krūtis.
— Tā? — vecais noteica, mazliet pārsteigts.
— No mēra, — Rjē piebilda.
— Jā, labākie aiziet, — vecais pēc brīža secināja. — Tāda ir dzīve. Bet viņš bija cilvēks, kurš zināja, ko grib.
— Kāpēc jūs tā sakāt? — jautāja ārsts, sakārtodams stetoskopu.
— Tāpat vien. Viņš nekad nerunāja tukšu. Man galu galā viņš patika. Bet tā nu tas ir. Citi saka: «Tāds ir mēris, mēs esam pārcietuši mēri.» Nieka dēļ viņi gatavi prasīt, lai piešķir ordeni, Bet ko nozīmē mēris? Tāda ir dzīve, un tas ir viss.
— Neaizmirstiet regulāri izdarīt inhalācijas.
— Nebaidieties! Man vēl ilgs laiks priekšā, un es viņus visus redzēšu nomirstam. Es protu dzīvot.
Tālumā prieka kliedzieni atbildēja viņa vārdiem. Ārsts apstājās istabas vidū.
— Vai tas jūs netraucētu, ja es uzkāptu uz terases?
— Nemaz ne. Jūs gribat paskatīties uz viņiem no augšas, ko? Kā jums patīk. Bet viņi jau ir un' paliek allaž vieni un tie paši.
Rjē devās uz kāpņu pusi.
Sakiet, dakter, — vai taisnība, ka mērī mirušajiem uzcels pieminekli?
— Avīzē tā rakstīts. Obeliska vai plāksnes veidā.
— Es to jau zināju. Un tad būs runas.
Vecais smējās apslāpētiem smiekliem.
— Es jau tagad dzirdu, kā viņi saka: «Mūsu mirušie…» — un tad viņi ies uzkost.
Rjē jau kāpa augšā pa kāpnēm. Plašā, saltā debess dzirkstīja virs namiem, un pauguru tuvumā zvaigznes sacietēja kā krams. Sī nakts nemaz tik ļoti neatšķīrās no tās nakts, kad viņi ar Tarrū bija uzkāpuši uz terases, lai aizmirstu mēri. Tikai šonakt jūra klinšu pakājē bija trokšņaināka nekā toreiz. Gaiss bija nekustīgs un viegls, brīvs no sāļās dvesmas, ko nesa līdzi miklais rudens vējš. Pilsētas troksnis tomēr sitās pret terases pakāji ar bangu dunoņu. Bet šī bija atbrīvošanas, nevis sacelšanās nakts. Tālumā pēc tumšas, sarkanīgas blāzmas varēja nojaust bulvārus un apgaismotos laukumus. Tagad atbrīvotajā naktī atraisījās alkas, un to duna sasniedza Rjē.
No tumšās ostas uzvijās debesīs pirmās oficiālo svinību raķetes. Pilsēta tās apsveica ar garu un dobju izsaucienu. Kotārs, Tarrū, tie un tā, ko Rjē bija mīlējis un zaudējis, visi — mirušie vai vainīgie — bija aizmirsti. Vecajam bija taisnība, cilvēki vienmēr palika tādi paši. Bet tur bija viņu spēks un viņu nevainīgums, un pāri visām sāpēm Rjē juta, ka pievienojas viņiem. Skanot kliedzieniem, kas aizvien pastiprinājās un paildzināiās. kas atbalsojās tālu, līdz pat terases pakājei, kamēr debesīs šāvās aizvien vairāk krāsainu gaismas kūļu, ārsts Rjē nolēma uzrakstīt vēstījumu, kas šeit beidzas, lai nepiederētu pie tiem, kuri klusē, lai liecinātu par labu mēra piemeklētajiem, lai atstātu vismaz atmiņas par netaisnību un varmācību, kāda viņiem tika nodarīta, un lai gluži vienkārši pateiktu to, ko iemācās liela posta laikā: ka cilvēkos ir vairāk ko apbrīnot, nekā ko nicināt.