Tomēr viņš zināja arī, ka šī hronika nevar būt vēstījums par galīgu uzvaru. Tā var būt tikai liecība tam, ko vajadzēja veikt un ko, bez šaubām, vēl vajadzēs veikt cīņā pret šausmām un to nenogurdināmo ieroci, par spīti personiskajām sāpēm, visiem cilvēkiem, kuri, nespēdami kļūt svētie un atteikdamies pieļaut postu, tomēr cenšas būt ārsti.
Patiešām, klausoties prieka saucienos, kas cēlās augšup no pilsētas, Rjē atcerējās, ka šis prieks ir vienmēr apdraudēts. Jo viņš zināja to, ko gavilējošais pūlis nezināja un ko var izlasīt grāmatās: ka mēra bacilis nekad nemirst, nekad nepazūd, ka tas var gadu desmitiem ilgi snaust mēbelēs un veļā, ka tas pacietīgi gaida istabās, pagrabos, ceļasomās, mutautiņos un vecos papīros un varbūt pienāks diena, kad, par nelaimi un mācību cilvēkiem, mēris atkal pamodinās savas žurkas un sūtīs tās mirt kādā laimīgā pilsētā.
U, Tirons
NOBRUCIS KRASTS
1960. gada 4. janvāri ap ceturksni pēc diviem uz Sansas— Parīzes ceļa netālu no Vilblevēnas ciema plīsa markas «Facel-Vega» automašīnas priekšējā riepa; mašīna sāka mētāties, atsitās pret platānu, tad lidoja pa gaisu un šķērseniski ietriecās citā kokā trīspadsmit metrus tālāk. Trīs cilvēki tika izmesti no mašīnas uz lauka — vīrietis un divas sievietes. Vīrietis bija stipri noasiņojis, viņš un sievietes, kurām nebija redzamu ievainojumu, tika nogādāti slimnīcā. Pēc sešām dienām vīrietis —tas bija Mišels Galimārs — slimnīcā mira, nenākot pie samaņas. Ceturtais pasažieris atradās mašīnas lūžņos. Viņš bija iespiests starp priekšējiem sēdekjiein, viņa galva bija izsitusi stiklu, seja «mierīga un mazliet pārsteigta», acis — «viegli izspiedušās», uz deniņiem mazliet asins. Nāve bija iestājusies acumirklī. Kad pārbaudīja viņa kabatas, lai noskaidrotu personību, vispirms tika atrasta vilciena atpakaļbi- lete uz Parīzi. Tad — kartīte: Albērs Kāmī, rakstnieks, dzimis 1913. gada 7. novembrī Mondovī, Konstantīnas departamentā.
Apbedīšana notika trešdien, 6. janvāri, Lurmarinā. Bija saulaina ziemas diena. Ne visi Kāmī draugi bija varējuši ierasties, tomēr pavadītāju virkne bija iespaidīga. Priekšgalā gāja Fransīna Kainī, Lisija Kāmī, Renē Sārs; ciema iedzīvotāju pulku papildināja Parīzes un vietējie žurnālisti. Zārku nenesa, kā parasti, uz baznīcu, bet taisnā ceļā uz kapsētu, kas atradās iepretim Kāmī mājai.
Vēl trīs dienas pēc Kāmī nāves viņa teātra trupas aktieri, kas tobrīd atradās viesizrādēs, saņēma no viņa vēs- tulītes: «Drosmi. Labu veiksmi. Es jūs neesmu aizmirsis. Es esmu ar jums.»
Tūlīt pēc «Kam skanēs zvans» izlasīšanas — un pēc tam vēl ilgi — man prātā nāca Donna [10] rindas, kuras saplūda ar Hemingveja romānu: «Nav tāda cilvēka, kas būtu kā sala jūrā… ja jūra aizskalo no piekrastes velēnu, mazāka kļūst Eiropa, un tāpat, ja aizskalo zemesragu… jebkura cilvēka nāve samazina, arī mani, … un tāpēc nekad nevaicā, kam skanēs zvans, varbūt tas skanēs Tev.» Literāro nostalģiju vēlāk nomainīja prozaiski zaudējumi, bet Albērs Kāmī starp citiem kļuva man par nobrukušu krastu. Pasaules sāpes pārvērtās par bezpalīdzīgu ne- pārejamības sajūtu pie kādas tukšas vietas, gatavojot vienai vienkāršai domai vai vienkāršam darbam dzīves beigās. [11] mēģināt runāt par šo tukšo vietu, kas gaida citu vientuļu karotāju un reizē izteikties literatūrkritiski — tas, man šķiet, ir ne visai savienojams un, iespējams, arī neveicams uzdevums. Un tomēr, bēgot no vēlēšanās klusēt uz vēlēšanos aizmirst, ir vilinoši atbrīvot jums vietu pie Kami" kapakmens.
Pēc «Mēra» nevienam nevajadzētu būt pārsteigtam, ka pirmais citāts, ko minēšu, būs: «Vai esat ievērojuši, ka tikai nāve modina mūsu jūtas?… Es esmu redzējis, kā mirst cilvēki. Un ne reizi vien — kā mirst suņi. Pieskaršanās viņiem mani satrieca. Tajos brīžos es domāju par ziediem, par smiekliem, par sievietēm, kuras vēlos.,,»
Kāmī proza ir askētiska arī no tā viedokļa, ka tajā tikpat kā nav sieviešu tēlu. Māte… Jaunas sievietes šeit iekļuvušas kopā ar jūru, sauli, akmeņiem un kokiem kā ainavas sastāvdaļa. Tomēr viņu klātbūtne ir nepārtraukta — gan kā laimes un brīvības, gan arī kā vientulības un nāves nosacījums. Līdzās nokļūšanai Kāmī jauno varoņu apziņā tās ir vajadzīgas arī tāpēc, lai saprastu. Tā Marija mīl Merso tāpēc, ka viņš ir dīvains. Bet krievu jaunkundzes ir tik jūtīgas pret kņazu Miškinu [12] viņas ir jūtīgas pret idiotiem, pret svešiniekiem, viņas ir vajadzīgas dažu vīriešu vientulībai.
Ziljeta Grēko — viņa bija starp Kāmī draugiem — esot.,, Ziljeta Grēko, par kuru Sartrs sacījis: «Klausoties
Grēko, sāc saprast, ka vārdiem var būt juteklisks skaistums», kura bija starp Kami draugiem un tēloja viņa lugās kopā ar Zerāru Filipu, esot iesaukusies: «Tas nevar būtf VIŅŠ dejol» Sī franču aktrises un dziedātājas replika piešķīra man ticamību Kami miesiskajai esamībai, ko, iespējams, nespētu daudzie [13] pētījumi par rakstnieku un viņa darbiem. Un es varu vienīgi mēģināt pateikt par šo esamību, par pasaules daļu, kurā mans pavadonis bija Kami, par vienmēr redzēto ainavu, kurā starp vārdiem un akmeņiem par notikumu kļuva Kami nāve. Sai pasaulei ir savas zīmes, pret kurām palaikam es nevaru neatdurties, — tās izliktas Kāmī grāmatās un rakstos, biogrāfijās, atsevišķās frāzēs par viņu, nu un tāpat vienkārši — uz ielas,