Divas stēlas atgādina man viena par otru. Viena stāv Tipāžā, Vidusjūras krastā, otra — Prāgā, ebreju kapsētā Strašnicā. So akmeņu mēmums un nedalāmība līdzinās Dieva klātbūtnei, un cilvēki, kuru piemiņai domāti šie akmeņi, ir tikpat sevī esoši, bez ēnas, kaut arī viņu klusēšana bija vārdi. Viena no stelām sedz Franča Kafkas [14] kapu, otra uzstādīta Albēram Kami. Abas liek domāt par vientulību, lai gan viena liecina par gatavību mīlēt, bet otra — par gatavību mirt. Un blakus atrodas divi vārdi, kas piesaka Kāmī pasauli. Viens vārds ir «jūra». Otrs vārds ir «māte».
JūRA
Kad Alžīrijā 1913. gadā piedzima Albērs Kāmī, otrpus Vidusjūras no šīs pasaules aizgāja muitnieks Anrī Ruso [15] , kurš gleznoja neredzētus dārzus un noslēpumainus, ekso« tiskus džungļus. Tās bija ainavas, par kuru vienīgo realitāti kļuva Ruso gleznas. Ruso apgalvoja, ka veicis pa šīm tālajām zemēm daudzus aizraujošus ceļojumus.
Kad cilvēki ceļo, viņi mekle savu vietu ainavā, cieši zinot par tās esamību, būdami gatavi to pazīt, bet atkal un atkal viļoties bezpersoniskajos dabas skatos un drīz vien tos aizmirstot. Sapņos redzēti lauki, tālas zemes vieš viņos ilgas pēc savas dvēseles dzimtenes, pēc vietām, kurās noris viņu garīgā dzīve. Dzejnieki un mākslinieki raksta par šīm ainavām un zīmē tās jau ilgi pirms tam, kad viņiem lemts (ja vispār lemts) tur nonākt.
Albērs Kāmī uzreiz nokļuva tur, kurp citi visu laiku tikai pošas; viņa ceļojumi (Eiropa, Ziemeļamerika, Dienvidamerika) tāpēc vairāk līdzinās epitīmijām. «Ceļojums nav izprieca. Man liekas, tā drīzāk ir askēze,» teica Kainī pēc sava Eiropas brauciena, kura laikā viņš spēji izšķīrās ar sievu un, slimības mākts, klīda pa Kaf- kas Prāgu. Attiecībā pret savu saules zemi Kāmī visu mūžu palika trimdinieks, viens no «savādajiem zemes pilsoņiem, kas, izdzīti no savas dzimtenes, cieš, jo tā viņiem nepieder pilnībā, — neskaitot īsus apgaismības un esamības pilnības brīžus, jebkura īstenība tiem ir nepabeigta» (A. Malro). Sartrs atceras: «..Viņš atnāca pie mums no jūras otras puses un tajā rūgtajā, aukstajā pavasarī runāja par sauli nevis kā par eksotisku brīnumu, bet ar tāda cilvēka nogurušo nepiespiestību, kurš pārāk ilgi to baudījis.»
«Ja ir pareizi, ka ir tikai «zaudētā paradīze», tad es zinu, kā nosaukt to maigumu, kaut ko ārpuscilvēcisku, kas mani šodien pārpilda. Izceļotājs atgriežas dzimtenē. Un es — es atceros. Ironija, pašnocietināšanās — viss ir no- klusis, un es esmu atgriezies. Es negribu kavēties izbijušajā laimē. Viss ir daudz vienkāršāk un daudz vieglāk. Jo no šīm stundām, kurām esmu ļāvis celties augšup no aizmirstības dziļumiem, man ir saglabājies nesavainots tēls par kādu tīru izjūtu, par kādu bezgalībā gaistošu mirkli. Tā ir vienīgā patiesība, kas man pieder, un es to vienmēr esmu apzinājies par vēlu. Mēs mīlam līniju vien- reizīgumu, koka iekļautību ainavā. Un, lai varētu visu šo mīlestību pārdzīvot vēlreiz, mums ir svarīga tikai detaļa, un ar to pietiek: ilgi nevērtas istabas smarža, kāda soja īpašā skaņa uz ielas. Nekas cits nav ar mani. Un, kad toreiz es mīlošs atdevu pats sevi, es biju beidzot es pats, jo tikai mīlestība spēj mums dāvāt pašiem sevi.»
Albēra Kāmī gaita pa Alžīrijas zemi bija atkalredzēšanās prieks. Tipāzas drupas, vējš no Sahāras un Vidusjūras maigā vienaldzība ir Kāmī pasaule. Tieši kā latviešu vārda topogrāfijā: pasaule — zeme zem saules. Tas, ko dienvidu jūras krastā pārdzīvoja Kāmī jaunais ķermenis, kļuva par viņa pirmās prozas miesu. «Pati lielākā manas dzīves veiksme bija tā, ka es piedzimu Alžīrijā. Es neesmu sarakstījis it neko, kas kaut kādā mērā nebūtu saistīts ar šo zemi.»
Kāmī atgādina Antonioni filmu personāžus.
Skaisti, tumši mati, izteikti spāniska seja, neliels, pareizi veidots deguns, augsti, reljefi vaigu kauli, pilni vaigi, mazliet pelēka sejas krāsa, uz kuras fona izceļas acis ar vērīgo, tiešo skatienu. Zīlītēs zilā un zaļā krāsa cīnījās ar pelēko. Skaisti veidotās rokas ar enerģiskiem, apbrīnojami precīziem žestiem pasvītroja klusināti izrunātos vārdus. Kāmī daudz smējās un mīlēja jokoties. Smieklu labvēlīgums un vienkāršums vēlāk piešķīra viņam kaut ko līdzīgu Fernandela žilbinošajam smaidam. Nogurušo un bezcerīgi godīgo seju neizmainīja vecums.
Jaunības paziņas atceras Kāmī kā izteiktu «alžīrieša» tipu — allaž elegants izskats, ģērbšanās maniere, mīlestība pret sportu, pret «Alžīrijas laimi» — jūru, pludmali, sauli, mīlas dēkām. Viņš bija studentu kompānijas dvēsele. Tālu no intelektuālās Parīzes jaunie cilvēki pārtika no grāmatu kultūras, uzskatīja cits citu par ģeniāliem un īsti komerciālajā pilsētā (Orāna «Mērī») lepojās ar savu vientulību. Kāmī un viņa draugi centās «pārkrievoties», atdarinot Dostojevska varoņus. Arābu kafejnīcā, kur kādreiz pabijuši Fromantēns, Zids, Oskars Vailds, viņi stundām sprieda par Bībeli, Nīči, Prustu, Barbisu. [16]
Sākumā Kami daudz peldas, spēlē futbolu — ari univer- sitātes komandā. Taču pēe tam, kad saslimst ar tuberkulozi (17 gadu vecumā, pašos dienvidos!), sāk lasīt Nīci un iepazīstas ar kātoju filozofu un rakstnieku Zanu Grenjē, Alžīrijas zeme viņam zaudē savu «sevesamību» un kļūst par Vidusjūras mītu; un, jo tas ir saulaināks, jo vientuļāks un nelaimīgāks kļūst pats trimdinieks. Kāmī lasa Žida «Zemes augļus», Monterlāna «Pie vēlēšanās avotiem», Valerī «Vidusjūras iedvesmu», Grenjē «Salas» — tā ir kultūras straume, kas miesas prieku dzīvot manto no Nī- čes un viņa Grieķijas. «Vidusjūras gars» — pāri malām plūstošs dzīvesprieks, dvēsele, kas atklāta gaismai, saulei un jūrai. Un tā ir Alžīrija, Kāmī dzimtene ar savām smaržām un krāsām, apsolītā zeme, kas ir atvērta miesai. No šejienes cēlies Jugurta [17] un augustīns [18] , uz šīs zemes asīzes Francisks [19] dziedāja himnu dabai — mīlestības avotam.