1938. gadā Alžīrijas jaunie inteliģenti nodibina žurnālu «Piekraste», kura ievadā Kāmī raksta: «Patlaban, kad tieksme pēc teorijām atdala mūs no pasaules, ir labi, ja jauni cilvēki uz jaunas zemes sludina savu pieķeršanos tādām pārejošām un svarīgām vērtībām kā jūra, saule un gaismas apmirdzēta meitene. Tā ir dzīvā kultūra, viss pārējais — mirusi civilizācija, ko mēs noliedzam.»
Ainava Katnī askētiskajā prozā ir vienīgais logs uz esamību, izšķīšana tajā ir vienīgā iespēja būt. «Vējš mani slīpēja, kā paisums un bēgums slīpē piekrastes oļus. Es biju stihijas varā un aizvien vairāk kļuvu par tās daļu līdz saplūdu ar to pavisam, sajaucot savu pulsu ar visaptverošās dabas sirds dobjajiem pukstiem. Vējš mani veidoja, pielīdzinot svelošajam kailumam, kas bija man visapkārt. Un tā gaistošajos apkampienos es, akmens starp akmeņiem, ieguvu kolonnas vai olīvkoka vientulību uz vasaras debesu fona. Un vēl nekad es nebiju sajutis tādu atbrīvotību no sevis un tajā pašā laikā tādu klātbūtni pasaulē.»
Kāmī varoņi kaisli tiecas pēc pilnīgas klātbūtnes pasaulē, tāpat kā zeme bezgalīgi tiecas pēc debesīm radīšanas aktā. «Es izģērbšos kails un metīšos jūrā, izšķīdinot
lajā savas krasta smaržas un ar savu ķermeni sakļaujot apskāvienus, pēc kuriem jau izsenis, lūpām pieplakušas pie lūpām, ilgojas zeme un jūra.» Grieķu dievs Erots, divu pušu nespēja dzīvot Šķirti, ilgas pēc vienotības, debesu mīlestība ir vīrieša un sievietes mīlestības pirmtēls: tā Merso mīl Mariju sāļajā ūdenī; svētlaime peldēt dienvidu jūrā, vienā ritmā ar otru, zaudējot savu pretstatību pasaulei. Kost zemes maizē, dzert jūras vīnu, piedaloties pasaules dievgaldā, dievišķās mīlestības dzīrēs.
Tomēr Kāmī jaunības un jūras sakritība atšķiras no Vidusjūras mīta, kura ainava mainās, atveidojot paša Kāmī un cilvēku vientulību (un atkal atgādina par Ničes skaidro skatienu, kas dzīvi pieņem visās, arī briesmīgajās ainās.) «Katra skaistuma dziļumos ir kaut kas necilvēcisks, un šie pakalni, maigās debesis, koku silueti pēkšņi zaudē to iluzoro jēgu, ar kādu mēs tos apveltām, un kļūst mums vēl tālāki nekā «zaudētā paradīze». Absurda cilvēka skatiens vienlidz vērsts gan uz sauli, gan uz nāvi. Kāds ir teicis, ka Kāmī dienasgrāmatas atgādina uz nāvi notiesātā piezīmes. Un Kāmī varoņi ir gatavi mirt jebkuru bridi, dzīve bez rītdienas ir viņu absolūtā brīvība. Pirmais Kāmī romāns saucās «Laimīgā nāve». [20] ar tādu vīrišķību un tādu brīvību apveltīts ir arī Merso no «Svešinieka» (panteistisko noskaņu kontekstā zīmīga ir divu pirmo romānu galveno varoņu uzvārdu maiņa: Mer- snult — jūra un saule; Meursault — nāve un saule). Apveltīti ar brīvību mirt ir visi mēra piemeklētās Orānas pilsoņi. Vienā ziņā Kāmī arī pats atkārto Nīčes formulu: būdams smagi slims, viņš deg kaislībā uz dzīvi, visu laiku apzinoties tuvo galu, greizsirdībā uz dzīvi ienīstot un nepieņemot kaut ko tai pretēju — neesamību. («Vai jūs zināt, ka ir cilvēki, kuri atsakās mirt? Vai jūs esat kādreiz dzirdējis, kā sievietes mirstot kliedz — «Nekad!»?») «Dzīve ir brīnišķīga, un ārpus tās nav glābiņa.»
«SVEŠINIEKS»
Mēģinājumi runāt par Kami «Svešinieku» vienmēr paliks nepabeigti; atklājot jaunas un jaunas ietekmes vai interpretējot kādus Kami dzīves notikumus, tie neko neizskaidros. Anotācija «Vienā no slavenākajiem divdesmitā gadsimta romāniem stāstīts par jaunu cilvēku, kurš pēc mātes bērēm nejauši kļūst par slepkavu un tiek notiesāts uz nāvi» ir tikpat pareiza un neko nepasakoša kā šāda: «Vienā no pasaules slavenākajiem romāniem stāstīts par jaunekli, kurš nogalina veceni —augļotāju un viņas māsu, lai izkļūtu no nabadzības un aplaimotu citus trūkumcietējus». «Svešiniekā», tāpat kā meistaru gleznās vai dzejoļos, domām ļauts bezgalīgi virzīties uz sevi, tomēr tā arī nekad nenokļūstot ne Brēgela Vecākā ziemas ainava, ne Basjo varžu dīķī [21] . uz visu, kas jau pasacīts un vēl tiks pasacīts par savādo Merso, Marija atbildēs, ka tā nemaz nav bijis, viss bijis citādi, un sāks raudāt.
«Darīt un radīt «nekam», celt uz smiltīm, zinot, ka uzceltajam nav nākotnes… un ka galu galā tas viss ir tikpat nebūtiski kā celt gadsimtiem, — lūk, grūtā gudrība, kas izriet no absurdās domas,» Kāmī rakstīja «Mītā par Sīsifu», kas zināmā mērā ir «Svešinieka» teorētiskais pamatojums. Patiešām, kā raksta Sartrs, absurdais cilvēks ir zaudējis pat to ilūziju, ka viņa darbs varētu būt vajadzīgs. «Sīs grāmatas varēja nebūt, kā varēja nebūt šī akmeņa, šīs upes, šīs sejas, — tā ir lieta starp neskaitāmām citām. … Viss vienalga — sarakstīt «Velnus» vai izdzert kafiju ar pienu.«… «Svešinieks» — tā ir lapa, kas atrāvusies no viņa dzīves… tā neprasa attaisnojumu, tā ir sterila, mirkļa bērns, ko jau atstājis autors, atstājis, lai iestātos nākamais.» [22]
Kas notiek pēc «Svešinieka» izlasīšanas? Vai tukšums netrauce jūsu labajai sirdsapziņai? Vai mūsu latvietība ir pieņēmusies? Vai nenoteiktas skumjas neliek aizskriet līdz virtuvei? Kādu vārdu lai dod sajūtai, kuru atzina par savu pirmskara paaudze vai sešdesmito gadu dumpīgā jaunatne?
«Šodien nomira mamma. Vai varbūt vakar — nezinu.»
Pat tulkojumā ar pirmajiem teikumiem nevar nesajust kaut kādu savādumu, un šīs jūtas bez nosaukuma (pamestība? bezpalīdzība?) neatstāj līdz galam. «… katra frāze ir skaidra, noteikta, noslēgta sevī; starp to un nākamo frāzi atrodas neesamības bezdibenis, līdzīgs tam, kāds mirkli atdala no mirkļa Dekartam. Starp šīm frāzēm pasaule tiek iznīcināta un atkal atdzimst: katrs vārds ro- das ex nihilo; katra «Svešinieka» frāze līdzīga salai. Mēs ar lēcieniem virzāmies no frāzes uz frāzi, no neesamības uz neesamību.» [23] nav nekādu sintaksisku vājību (no tām gan nav brīvs latviešu tulkojums). Teikumi būvēti stingri pēc klasiskās gramatikas paraugiem. Stāstījuma stilam [24] mēģināts atrast piemērotus apzīmējumus «plakans», «neitrāls», «jēls», «nevainīgs», «nulles līmeņa». Lai gan stāsta it kā pats varonis, tomēr visu laiku liekas, ka runa ir par kādu citu cilvēku. Tas īpaši skaidri manāms tiesas ainā, kad Merso neatstāj sajūta: viņš tiek apiets; runa ir par kādu citu. Merso pats visu laiku tiecas kļūt te par koku, te par akmeni — bez apziņas, tikai ārēji atspoguļojoties citu priekšstatos. Sartrs atzīmē, ka starp lasītāju un Merso pasauli it kā novietots stikls — un tieši tas ir stāstījuma stils. Teiktā piemērs no «Mita par Sīsifu»: «Cilvēks runā pa telefonu aiz stikla, viņš nav dzirdams, taču ir redzama viņa mīmika, — un pēkšņi tu jautā sev, kāpēc viņš dzīvo.»