Bieži vien Kāmī tiek uzskatīts par ateistu vai, teiksim, «smeldzīgo ateistu». Un pirmie Dieva noliegšanas mēģinājumi bija kaislīgi un enerģiski — tie balstījās uz plebejiskajiem pārmetumiem par Dieva sociālo netaisnīgumu un paša noliedzēja pāri malām plūstošo pārņemtību ar miesas dzīves burvību. Tomēr šis pirmais dumpis neatcēla «nolādēto jautājumu» pastāvēšanu. Vēl viens mēģinājums apzināties savas vientulības cēloņus laimīgākajā no pasaulēm bija Kāmī diplomdarbs «Par attiecībām starp hellēnismu un kristietību Plotīna darbos». Taču Kāmī, kā to atzīmē R. Kijo, «pievērsies šīm tēmām, laikam gan vairāk uzzināja par sevi nekā par grieķu vai kristiešu filozofiju». Izrauts no antīkuma dabiskuma, cilvēks nonāk dzīves galī- guma šausmu priekšā. Vecās Derības cietēju atkailinātība, sirdi plosošās ciešanas vienaldzīgā Dieva priekšā, iespējams, atspoguļojušās «svešinieka» neviltotībā un neaizsargātībā. Vēl vairāk, jau piecdesmitajos gados Kāmī ieminas, ka Merso varētu būt vienīgais Kristus, kādu pelnījuši šodienas cilvēki. Merso esamiskais statuss, bet tiešā veidā — romāna noslēgums rāda apzinātu evaņģēliskā tēla interpretāciju. Merso vēlas, lai pūlis viņa pēdējo gaitu sagaida ar naida kliedzieniem, tāpat kā Golgātas sākumā ļaudis brēc pēc Kristus nāves.
Reizē ar Dostojevska studijām Kāmī pievērš uzmanību Kristus cilvēciskajām ciešanām, kas robežojas ar dievat- stātību. «Ja kristietība mūs vispār ir skārusi, tad ar savu Dievcilvēku. Taču viņa patiesība un lielums beidzas uzreiz pēc mokām krustā un kliedziena par savu vientulību.
Izrausim pēdējās lappuses no Evaņģēlija, — un tas tūlīt kļūst par cilvēka reliģiju ar viņa vientulības un varenuma kultu.» Ar pēdējām lappusēm te domāta liecība par Kristus augšāmcelšanos, kas lielā mērā vienmēr bijusi Kāmī polemiskā nolieguma objekts pretēji cilvēka galīgumam un mūžīgajam nemieram. [30] Desakralizējot evaņģēlisko tēlu, Kāmī sev un saviem varoņiem atstāj principiāli nepiepil- dāmo tieksmi pēc pilnības un patiesības, pēc svētuma.
«—< īsi sakot, ja man kaut kas ir svarīgi, — Tarrū vientiesīgi atzinās, tad tas ir zināt, kā var kļūt par svēto.
— Bet jūs jau neticat Dievam.
— Tieši tāpēc. Vai var būt svētais bez Dieva, tā ir vienīgā man šodien zināmā konkrētā problēma.»
Kāmī un viņa varoņi visu mūžu atrodas izvēles priekšā, to nekad neveicot un no tās nekad neaizejot. Viņi nepārtraukti ir uz neesamības sliekšņa, kad, pēc Panlū tēva vārdiem, «vajag vai nu visam ticēt, vai visu noliegt». Kāmī ilgas pēc esamības, šķiet, nekad nepiepildās. Grans nekad nepabeidz pirmo teikumu. Rambērs nesatiekas ar savu sievu. «..Un tie visi, kas pāri cilvēkam bija ilgojušies pēc savienošanās ar kaut ko tādu, kam viņi nezināja vārda, ,*,. bija palikuši bez atbildes. Tarrū, liekas, sasniedza grūto mieru, par kuru bija runājis, taču atrada to vienīgi nāvē, stundā, kad tas vairs viņam nedeva neko.» Šo pilnības alku tiešais cēlonis izrādās notiesātība uz nāvi, un īsais ceļš pa zaudēto paradīzi — vienīgā liecība par kaut kā cita esamību. Absurda un nepamatota ir kā Rjē pašaizliedzība, tā Panlū tēva ticība.
Tas, kam viņi nezināja varda, bija miris. «Kur ir Dievs? Es jums to pateikšu! Mēs viņu nogalējām — jūs un es! Tieši mēs viņu nogalinājām! Kā mēs sevi mierināsim, slepkavu slepkavas? Visvarenākā un svētākā būtne, kāda vien bija uz pasaules, noasiņoja zem mūsu nažiem» — Fridrihs Nīče. Cilvēka nonākšanai pie klusējoša, miruša Dieva, tāda, kāds tas ir Holbeinā vai Grīnevalda pēckrusta ainās [31] , atbilst dieva neesamības pārdzīvojums. «Dieva esamība mums ir viņa neesamībā; aptvert Dieva neesamību vai pazaudētību nozīmē aptvert tukšumu, kas jāpiepilda ar izmisumu un pretestību, nozīmē atrast bailes, kas cejas no grūtsirdības» par Dieva atstātās vietas tukšumu. [32]
Metafiziskā ainava, Dieva vieta pasaulē no sirdi pacilājošās pilnības vai baznīcas pārvietojas uz Ģetzemanes dārzu vai uz akmeni, kura nepielūdzamo taipusību un bez- vārdību kādreiz uzskatīja par Dieva mājām. Sī klusējošā, nekā sevi neatklājošā Dieva esamība, proti, neesamība, kas būs tas pats, ir klāt visos Kāmī darbos tāpat kā klusumā iemestā māte.
«Šodien nomira mamma. Vai varbūt vakar — nezinu.»
MĀTE
Kāmī tēvu ievaino Marnā, vienā no pirmajām kaujām, un hospitālī viņš mirst. Lisjēns Kāmī, viņu sauca Lisjēns Kamī. Kad Kāmī māte saņem sēru vēsti kopā ar šķembu no vīra galvaskausa («par piemiņu»), viņa pārdzīvo šoku un uz laiku zaudē runas spējas. Vēlāk viņa runā maz un — viņai bija arī iedzimti slikta dzirde — noslēdzas pasaulē, kurā vārgi un ar grūtībām ielaužas pavisam maz kas no aptuvienes. Neizglītota, sāpju nospiesta, viņa strādā par kalponi bagātās ģimenēs.
Kontaktu neiespējamība ar māti nomācoši ietekmē AI- bēru Kamī, veidojot sasprindzinātu un svešinātu attiecību modeli ar citiem cilvēkiem, sarunu pasauli. Taču mātes klu« sējošā klātesamība, pacietīgā kalpošana un bezvārdu sīkstums dēlā atsaucas ar nepasakāmībai nolemtu mīlestību. «Tarrū īpaši uzsver Rjē kundzes atturīgumu un klātbūtnes nemanāmību; kā viņa allaž pratusi visu pateikt vienkāršiem teikumiem, ka viņai sevišķi mīļš bijis kāds logs klusas ielas pusē un pie tā viņa vakaros bieži sēdējusi, mazliet izslējusies, rāmām rokām un uzmanīgu skatienu…»
Uz pēdējā, neuzrakstītā romāna pirmās lappuses rakstīts [33] «Tev, kura nekad nevarēsi izlasīt šo grāmatu».
«Tajā mirklī, kad mašīna ietriecās kokā, viņš vēl joprojām meklēja un prasīja no sevis atbildes. Nedomāju, ka tajā žilbinošās gaismas mirklī viņš tās atrada. Nedomāju, ka tās vispār var atrast. Tās var būt vienīgi pastāvīgu un neatlaidīgu meklējumu priekšmets atsevišķiem cilvēkiem — šīs absurdās esamības nīcīgajām daļiņām. Tādu cilvēku nav daudz, tomēr vienmēr ir vismaz viens, bet ar to jau ir pietiekami.»