Pa šo laiku Grans pastāstīja ārstam, ka viņš gan maz pazīstot Kotāru, taču, kā liekoties, tam nekas daudz nepiederot. Kotārs esot savādnieks. Viņu attieksmes ilgāku laiku esot aprobežojušās ar sasveicināšanos uz kāpnēm.
— Tikai divreiz esmu ar viņu runājis. Pirms dažām dienām man nokrita uz kāpnēm kritu kārba, ko nesu mājās. Tur bij sarkani un zili krīti. Tai brīdī Kotārs iznāca kāpnēs un palīdzēja tos salasīt. Viņš man jautāja, kam derot tādi dažādas krāsas krīti.
Tad Grans paskaidrojis, ka viņš mēģinot mazliet atjaunot savas latīņu valodas zināšanas. Kopš liceja laikiem tas esot stipri vien pagaisušas.
— Jā, jā, — Grans atkārtoja ārstam, — man apgalvoja, ka tas esot derīgi, lai labāk izprastu franču vārdu nozīmi.
Viņš tātad rakstot uz savas tāfeles latīņu vārdus. Ar zilu krītu pārrakstot to vārda daju, kas pēc attiecīgās deklinācijas vai konjugācijas mainās, bet ar sarkanu krītu — nemainīgo vārda daļu.
— Es nezinu, vai Kotārs mani saprata, bet viņš likās ieinteresēts un palūdza man vienu sarkano krītiņu. Tas mani mazliet pārsteidza, bet galu galā… es taču nevarēju uzminēt, ka tas kalpos viņa nodomam.
Rjē jautāja, par ko viņi runājuši otrreiz. Bet sekretāra pavadībā ieradās policijas komisārs, kas gribēja vispirms dzirdēt Grana liecību. Ārsts ievēroja, ka Grans, runājot par Kotāru, visu laiku sauca viņu par «izmisušo». Reiz viņš pat lietoja izteicienu «liktenīgais lēmums». Viņi pārsprieda pašnāvības iemeslus, un Grans izvēlējās vārdus ļoti rūpīgi. Beidzot viņš palika pie apzīmējuma «intīmi sarūgtinājumi». Komisārs jautāja, vai pēc Kotāra izturēšanās neesot bijis paredzams tas, ko Grans saucot par «viņa lēmumu».
— Vakar viņš pieklauvēja pie manām durvīm, lai palūgtu sērkociņus, — Grans sacīja. — Iedevu viņam kārbiņu. Viņš atvainojās, sacīdams, ka kaimiņu starpā … Tad viņš apgalvoja, ka noteikti atdošot sērkociņu kastīti. Teicu, lai viņš to patur.
Komisārs jautāja mērijas ierēdnim, vai Kotārs viņam neesot licies savāds.
— Man likās savādi tas, ka viņš it kā gribēja sākt ar mani runāties. Bet es tieši gatavojos strādāt.
Grans pievērsās ārstam un samulsis piebilda:
— Tas ir mans paša darbs.
Policijas komisārs tomēr vēlējās redzēt slimnieku. Bet Rjē domāja, ka būtu labāk vispirms sagatavot Kotāru šim apmeklējumam. Kad Rjē iegāja istabā, Kotārs, ģērbies likai pelēcīgā flaneļa pidžamā, bija uzslējies gultā sēdus un izbijies raudzījās uz durvīm.
— Policija, vai ne?
— Jā, — Rjē atbildēja. — Neuztraucieties. Divas trīs formalitātes, un jums būs miers.
Taču Kotārs atbildēja, ka tam neesot nekādas jēgas un ka viņš neciešot policiju. Rjē izrādīja nepacietību.
— Arī es nebūt nedievinu policiju. Vajag ātri un pareizi atbildēt uz viņu jautājumiem, lai vienreiz tas būtu galā.
Kotārs klusēja, un ārsts pagriezās pret durvīm. Bet mazais cilvēciņš pasauca viņu atpakaļ un, kad viņš bija pie gultas, satvēra viņa rokas:
— Nevar taču aiztikt slimnieku, vai ne, dakter, — cilvēku, kas pakāries?
Rjē brīdi raudzījās Kotārā un beidzot pārliecināja viņu, ka par kaut ko tamlīdzīgu nekad nav bijis runas un ka arī viņš, ārsts, taču esot šeit, lai aizstāvētu savu slimnieku. Kotāra sasprindzinājums, šķiet, atslāba, un Rjē pasauca policijas komisāru.
Tas nolasīja Kotāram Grana liecību un jautāja, vai viņš varot paskaidrot savas rīcības iemeslus. Kotārs, neuzlūkojot komisāru, atbildēja tikai, ka «intīmi sarūgtinājumi — tas ir ļoti labi sacīts». Komisārs prašņāja, vai viņam neesot vēlēšanās vēlreiz atkārtot to pašu. Kotārs, kļūdams mundrāks, atbildēja, ka ne un vienīgais, ko viņš vēloties,— lai liekot viņu mierā.
— Man jums jāaizrāda, — komisārs aizkaitināts sacīja, — ka šobrīd jūs traucējat citu cilvēku mieru.
Bet, uztvēris Rjē mājienu, vairs neko neteica.
— Jūs varat iedomāties, — komisārs iziedams nopūtās, — ka mums ir citas rūpes, kopš visur runā par šo drudzi…
Viņš jautāja ārstam, cik nopietns esot stāvoklis, un Rjē atbildēja, ka nezinot.
— Tur vainīgs laiks, nekas cits, — komisārs noteica.
Bez šaubām, vainīgs bija laiks. Viss lipa rokās, jo augstāk pacēlās saule, un Rjē juta bailes augam ar katru vizīti. Tās pašas dienas vakarā priekšpilsētā kads vecā slimnieka kaimiņš spieda sev cirkšņus un murgodams vienā laidā vēma. Viņam limfas dziedzeri bija daudz vairāk uztūkuši nekā durvju sargam. Viens no tiem sāka strutot un drīz atvērās kā sapuvis auglis. Atgriezies mā- jās, Rjē piezvanīja uz departamenta farmācijas preču noliktavu. Viņa mediķa piezīmēs šai datumā ierakstīts tikai: «Atbilde negatīva.» Un viņu jau sauca uz citām vietām, kur bija līdzīgi saslimšanas gadījumi. Vajadzēja atvērt augoņus — tas bija skaidrs. Divi krusteniski griezieni ar ķirurga nazi, un no limfmezgliem izplūda ar asinīm sa- jaukusies putra. Slimnieki šausmīgās mokās noasiņoja. Bet tad plankumi parādījās arī uz vēdera un kājām, limfmezgli pārstāja strutot, pēc tam atkal uzpampa. Visbiežāk slimais nomira, izplatīdams briesmīgu smaku.
Prese, kas bija tik pļāpīga žurku iebrukuma laikā, vairs nerakstīja neko. Jo žurkas mirst uz ielas, bet cilvēki —- savās istabās. Un avīzes interesē tikai iela. Toties tagad ar šo jautājumu sāka nodarboties prefektūra un municipalitāte. Kamēr katrs ārsts nezināja'vairāk par diviem trim saslimšanas gadījumiem, neviens ir nedomāja kaut ko uzsākt. Bet tad kāds iedomājās saskaitīt slimniekus. Iznākums bija satriecošs. Tikai dažās dienās nāves gadījumu skaits bija stipri palielinājies, un visiem, ko nodarbināja šī savādā slimība, kļuva skaidrs, ka runa ir par īstu epidēmiju. Tieši šo brīdi izvēlējās Rjē kolēģis Kastels, gados daudz vecāks par Rjē, lai viņu apciemotu.