«Ja tik dzīvs, tad būšu; uz to varat droši palaisties.»
«Bet tas arī jāliek vērā, no kuras puses jūs nākat, jo to vakaru visi ceļi ņudzēs vien aiz goda viesiem.»
«Man būs jānāk gan laikam no Vainavas puses, jo tur tas ceļš būs itin mierīgs, tāpēc ka no tās puses nenāks nekādi goda viesi.»
«No Vainavs puses?» Srekhubers domīgi runāja. «Tas ir laikam tas pats ceļš, kurš iet gar veco kapsētu?»
«Jā, tas pats,» Grabovskis, cimdus vilkdams, atbildēja.
«Jā, tas ceļš būs gan kluss,» Srekhubers sacīja, «jo slātaviešu tai pusē vairs daudz nav un čangalieši arī pa to ceļu nenāks.»
«Bet es domāju, ka uz tumsas laiku būs klusi jau visi ceļi,» tā Grabovskis, «jo tik ilgi gan tie gadiem salkušie un slāpušie viesi negaidīs.»
Pie šiem vārdiem viņi taisījās nākt ārā un man vajadzēja steigties savā vietā atpakaļ, lai nepamana, un to vajadzīgo jau es arī biju redzējis un dzirdējis.
Sis notikums gadījās pagājušā naktī, un šorīt es negāju vairs nemaz pie sava saimnieka, bet uz kādu krogu, kur stāvēja mana soma ar labākām drēbēm, jo saimnieks, dzirdēdams par manu nevērīgo un palaidnīgo dzīvi sudmalās, bij atnācis vakar pats, samalis un aizbraucis naktī uz māju, atteikdams man algādža vietu pie sevis īsti tāpēc, ka vakarā manis nevarēja uzmodināt no piedzēruma miega un aizsūtīt uz māju pēc zirgiem. Mežā kādā zināmā vietā nomazgāju krāsu no sejas, bārdas un matiem, pārģērbos savās īpašās drēbēs, iegāju pie kāda pazīstama, dabūju zirgu ar pavadītāju un braucu tūliņ šurp.
Šis nu ir viss manas pazušanas laika dzīves stāsts. Pēdas tam zvēram esmu sadzinis, un viņa teka ir zināma, tāpēc tagad jānospriež tik tas, vai viņu ķersim slazdā vai valgā, vai dzelžos, bet ķert viņš šoreiz jāķer pašā ceļā, uz jaunu laupīšanu ejot, kura gan nav zināma, bet cieti nodomāta un var, kas zin, būt vēl kaitīgāka un bīstamāka nekā pirmā. Viņi liek savam darbam vislielāko svaru uz to vakaru, kurā mums še būs goda maltīte, tādēļ jāapsargājas un jāapdrošinās uz visām pusēm.»
«Man ir pietrūcis gandrīz dvašas klausoties,» Feldhauzens sacīja. «Še jāpateicas tik jūsu pūliņiem un izveicībai, ka tiekam varbūt no slepenām, tuvām briesmām glābti.» To runādams, Feldhauzens vilka dvašu patiesi dziļi un gari, slaucīdams ar lakatiņu sviedrus no pieres.""
«Ja varētu izzināt, uz ko viņi īsti sataisās, tad varētu sataisīties pretī un saņemt pašus cieti,» Raņķis teica. «Visupirms jums jāgādā dabūt naudu un citas kādas dārgākas lietas drošā vietā, jāapsargā māja slepeni ar labi apbruņotiem vīriem, kuri prot krietni ar dažādiem ieročiem rīkoties, jo, kas zin, vai viņi netaisās uzbrukt taisni jums pašiem. Tāpat arī būtu jāapvaktē sudmalas un Srekhubers, lai, ja ietu laukā, var tikt uzlūkots, un līdz ar viņu Grabovskis, kurš, zināms, tur nonāks.»
«To varēs darīt gan visu, un tas būs arī jādara,» Feldhauzens domīgi atbildēja, «bet labāk un drošāk gan būtu, kad Grabovskis šai reizē pavisam pazustu. Jūs gan sapratīsat, ko gribu sacīt. Līdz ar viņu vajag izputēt tad arī visiem tiem nodomiem. Citādi, ja šās drošības nav, tad es arī nevaru uzdrošināties iet un būt klāt pie goda maltītes, un, ja es neeju, tad tie visi par to ļoti noskums, kā jau ir dzirdēts.- Mans
ieroču krājums, kā zināt, stāv jums priekš ikkatras medīšanas vajadzības vaļā. Krietns medījums — krietna alga. Ko jūs domājat par to lietu, Ranke kungs?»
«Hm, hm — hm!»
4.Kaut gan goda maltītes iesākums bij nolikts uz pulksten sešiem vakarā
Kaut gan goda maltītes iesākums bij nolikts uz pulksten sešiem vakarā, tad tomēr slātaviešu un čangaliešu saimnieki sāka lasīties tūliņ pēc pusdienas zināmā norā aiz Slātavas sila, kur, kā protams, neatrada vēl nenieka priekšā kā tik zināmo komiteju savās vajadzībās rīkojamies. Dažiem bij vajadzējis nobraukt pat līdz trīsdesmit verstu garus ceļa gabalus, tāpēc var domāt, ka viņi nebij no rīta kavējušies mājās visai ilgi un ka tagad vis no ēšanas un dzeršanas bēdzin nebēgtu.
Prātnieks, Pietuka Krustiņš un visi citi komitejas locekļi, kā arī plaukšķinātāji un «bravo» saucēji bij salasījušies norā jau sen priekš pusdienas, lai var uz visu godam sarīkoties, noturēt pēdējos mēģinājumus un sagādāt visu, kas vajadzīgs pie tādas slavenas goda maltītes kārtīgas izvešanas. Papriekšu taisīja runātājiem no dēļiem «tribīni», kā Pietuka Krustiņš sacīja; to appušķoja pēc ar skujām un piestiprināja pretī augšā pie priedes pāri pār runātāju galvām transparentu ar tiem vārdiem: «Savienība — tautas stiprums!» Šos vārdus nodomāja pēc no otras puses apgaismot ar uguni. Kad tribīne bij pilnīgi uztaisīta, tad Pietuka Krustiņš uzkāpa augšā, kā pats sacīja, pamēģināt, kā runāšana uz viņas veikšoties, un arī iemanīties, kādu atbalsi dodot šī apkārtne, lai tad varot zināt, kā runājot balss pēc viņas jācilā. Līdz ar to varot izmēģināt arī plaukšķinātāji un «bravo» saucēji savu veiksmi, tāpēc uzdeva Bisaram nostāties ar visu savu pulku atstatāk un pēc pabeigtas mēģināšanas runas darīt savu zināmo un uzticēto pienākumu. Lai šī mēģināšanas runa nepaliktu bez vispārīga labuma, tad Pietūka Krustiņš nelaida vis no mutes vienīgi tukšu skaņu, bet deva saviem vārdiem nozīmi, likdams komitejai un sapulcinātiem plaukšķinātājiem pie sirds, cik liels un svarīgs uzdevums tas esot — būt par šāda nedzirdēta goda mielasta sarīkotājiem, tāpēc gan ikkatrs no šiem izredzētiem vīriem turēšot par svētu pienākumu — tās uzticētās goda vietas un goda darbus arī godam piepildīt.