Kad Pietuka Krustiņš bij nokāpis, apliecinādams, ka tribīnes taisīšana esot izdevusies brangi, jo runāšana uz viņas tekot itin viegli, un Bisars ar savu pulku iztaisījis brangu plaukstu un kliegšanas troksni, ka tikko ausis nekrita cieti, tad Švauksts ar Drekberģi gribēja arī ar visu varu iet augšā un pamēģināt runāt, tāpat kā linus mīstīt jaunā piedarbā; bet no komitejas puses viņiem tā neatvēlēja nekādā ziņā, jo, kad viens esot izmēģinājis, tad esot diezgan un citiem vajagot rimties, citādi gribēšot mēģināt visi un kas tad darīšot tos darbus.
«Tā ir no komitejas, akurāt punktum, diviem fersoniem uzbrukšana, ka viņa vienam ļauj probierēt runāt, bet citiem ne,» Švauksts sacīja, «jo plaukšķinātāji un «bravo» saucēji var pie mums arī savu kunsti probierēt.»
«Lai tad komiteja pati arī norāda, kurp var iet tāļāk žēloties, jo ar šādu aprobežošanu mēs nevaram būt mierā,» Drekberģis arī, pārestību sajuzdams, uzgāja komitejai ar visu piktumu virsū.
«Ej vien, kā sacīt jāsaka, kurp pats gribi, un žēlojies, kur patīk,» Ķencis no komitejas puses lepņi atbildēja, «jo liegt mēs neliedzam, tāpēc ka tagad ir brīvestības laiki un var darīt, ko kurš grib.»
«Kādēļ tad akurāt vienam vien ļauj muti izprobierēt, kad ir brīvestības laiki?» Švauksts atķēra. Tomēr klausīties viņos neviens vairs neklausījās, bet gāja pie jauna darba — pie zīmju salikšanas kārtībniekiem, jo tūliņ esot jāsāk gādāt par kārtību, tāpēc ka viesi nākšot drīz kopā, kā tas arī bij.
Kārtības priekšniekam Ķencim piesprauda pie cepures priekšā zaļu krustu un viņa apakšniekiem, citiem kārtībniekiem, zaļas lentas kreisā pusē pie cepurēm. Ķencis ņēma tūliņ lokanu spieķīti rokā un sāka rīkot kā tirgus sargs visus atbraucējus, lai piesienot zirgus priedēs. Citi kārtībnieki darīja tāpat un to pašu, caur ko darba visiem nepietika, tāpēc Švauksts, kurš arī ar visu savu sarkano šalli bij kārtībniekos, negribēdams dzīvot bez darba, sabāra reizes divas Drekberģi pa vāciski un vienu reizi viņu pat sagrandīja, ka tik daudz pa noru skraidot no vienas puses uz otru un brīžam pat vēl kliedzot; tāpēc lai dzīvojot mierīgi pie malas un, ja gribot pīpēt vai runāt, tad lai pieteicoties pie hern Švaukstē. Šo pašu sludinājumu viņš izsauca pēc arī vēl no tribīnes.
Drekberģis bij iecelts par danču priekšnieku un piederēja arī pie plaukšķinātājiem, kādēļ turēja sevi godā Švaukstam līdzīgu un pārāku par «klusiem viesiem» — kā tādus nosauca, kuri nepiederēja pie nekādas darīšanas, nedz izrīkošanas, — tāpēc viņš neļāva vis Švaukstam tā uzkundzēties, bet bārās un biedināja tāpat pa vāciski pretī: «Vart, vart! Ich dihr zeijen!»
«Vas darf du mihr per dihr heisen?» Švauksts uzkliedza. «Mihr heisen hern Švaukstē.»
«Und mihr heisen auch Drekberģa hern!» Drekberģis atcirta un tad, muti atplētis, ar Švaukstu gari mēdījās: «Ēē!»
Pietuka Krustiņš ar brilli uz acīm, papīru rulli rokā un zīmiķi aiz auss skraidīja pa ļaužu vidu, pēc kara vīru likuma ar rokas pacelšanu sveicinādams un uzaicinādams, ka, ja kas gribot vēl turēt ārpus komitejas programas kādu runu, tad komiteja to atļaujot gan, tik vien vajagot tūliņ iepriekš iesniegt komitejas priekšniecībai uzrakstītas dispozīcijas par runas tematu un saturu līdz ar lūgumu par pielaišanu pie runāšanas. Švauksts ar Drekberģi sacīja, lai viņus pierakstot vien tāpat bez visas dispozīcijas un temata, jo viņi izrunāšot gan vēl gudrāk nekā skolotie no saviem rakstiem.
«Jā, bet tādu runu komiteja nevar pielaist, jo viņai jāzina pēc likuma ikkatras runas saturs un uzdevums, par ko grib runāt,» Pietuka Krustiņš augstā valodā atbildēja.
«Es gribu sadot bagātiem krietni virsū,» Drekberģis teica, «un tad tu ieliec to manu runu pēc avīzēs.»
Tomēr Pietuka Krustiņš pastāvēja pie tā, ka tādas runas netikšot pielaistas. Pēc tam Drekberģis, viņa ieskatījies, sāka arī sveicināt citus ar rokas pielikšanu vien pie cepures, par ko Švauksts atkal viņu reizes divas vāciski sabāra.
Kārtībnieki rīkoja arvienu pulcējošos ļaudis bez mitēšanās šurp un turp, nelikdami miera nedz stāvot, nedz ejot, caur ko tie pēdīgi kļuva pavisam pikti un sprieda savā starpā, ka tādi draņķi esot pavisam izsitami, jo kas viņi gan esot, ka drīkstot ar cilvēkiem tik daudz muļķoties? īgnums un riebums par tādu kārtībnieku kārtošanu auga arvienu augumā un īsti caur to, ka tik ilgi bij jau nodzīvots, bet baudīt vēl nedabūja nekā un izlikās, ka arī nesagaidīs tik drīz, jo gādājam par to neredzēja neviena.
Nezin kā gan kārtībniekiem pēdīgi klātos, ja mērnieka puiši neatvestu pāra mucu alus, kuru dēļ aizmirsa tūliņ iekaitinātie mielasta viesi savas dusmas, un kārtībnieki griezās ar savu rīkošanu pie mucām, bet, zināms, tik ar to nolūku, lai var dabūt paši papriekšu un vairāk alus. Bet mērnieka puiši, kuri paši to alu izdalīja, raudzīja cieti uz to, lai nedabūtu daži vairāk un daži mazāk, bet, cik iespējams, visi vienlīdzīgi, caur ko kārtībniekiem, kuri gan gribēja pirmā galā dabūt to mucu pavisam savā varā, neizdevās vis īsti tā, kā domāja, jo alus izdevēji viņus ieskatīja tik par tādiem pašiem kā citus visus.
Šis alus pajautrināja stipri vien saīgušos viesus, un, kad vēl bij dabūjuši pa gabaliņam maizes, kuru arī drīz atveda, tad viņiem bij, kā paši mēdza sacīt, sirds atkal savā vietā.
Pietuka Krustiņš izlasīja, kā pats teica, cienīgas komitejas uzdevumā goda mielasta pušķošanas programu, papriekšu izstāstīdams, ka šim esot tas gods — būt par komitejas aktuarijusu, par kuratorijuma prezidentu un arī par visas šās komitejas un viņas daiļo panākumu uzsācēju.