«Jā, simpātijās trūkums pie mūsu tautas pret saviem vadoņiem un gaismotājiem ir vēl joprojām sāpīgi sajūtams!» Pietuka Krustiņš apbēdināšanas nopietnumā izsaucās. «Un, kamēr tas pastāvēs, tikām nebūs iespējams viņu celt uz augstāku izglītības, attīstības un apgaismības stāvokli. Tie ļaudis, kas staigā krēslībā, kura apklāj visnotaļ, absolut un total to zemi, nenoprot, kas vajadzīgs pie viņu pašu labklāšanās.»
Pēdīgi no mielasta neatraidīja gan neviena, bet kārtībniekus norāja un norīkoja gandrīz pavisam pie malas, jo tādu ākstu, tirgus sargu un cilvēku dīdītāju še nemaz nevajagot; tomēr savu piesprausto zīmju viņi neatdeva vis, teikdami, ka tās varot atņemt tik pati komiteja, kura viņas devusi un kurai tās arī piederot. īsti, kā sacīt jāsaka, Ķencis bij šai lietā liels.
Beidzot uz saules iešanu sāka mērnieka ļaudis vest un nest visu kas vajadzīgs maltītē pie ēšanas un dzeršanas, kā bļodas, koka karotes, krūzītes, maizi, vēl dažas mucas bairīša un cita alus un vēl citu visu kas pieder pie tādām lielām un retām viesībām un dzīrēm. To visu redzot un palīdzot sarīkot, iekšķīgs nemiers un nesaderība viesu starpā izzuda, tā ka kārtībnieki sāka atkal no jauna ļaudis drusku vajāt; tik vien Ķencis palika vēl sašutis, jo viņš bij kā jau direktors iebārts par visiem vairāk, tādēļ stāvēja tagad savrup un klusu, turēdams savu or- donances direktora rīksti abās rokās aiz muguras. Viņš negāja daļā arī ne pie mucu izcelšanaš no ratiem, nostādīšanas uz steķiem un aņķinu iegriešanas, ko citi darīja bez rīkošanas un ar lielu prieku.
Visupēdīgi atveda no muižas dažus toverus azaida, un maltīte iesākās. Visi sēdās pie galdiem uz dēļu soliem, kurus bij vajadzējis arī pašiem uztaisīt. Azaids, kāposti ar gaļu, bij itin brangs. Alus, brandvīna un arī bairīša netrūka. Čangalieši sāka ēst ar pilnu garšu, bet no slātaviešiem lielākā puse tik drusku pabaudīja, slepen priecādamies uz daudz ko labāku, kura būšot čangaliešiem žēl, kad paēdīšot brangi kāpostu vien.
Šai brīdī, kur patlaban atjāja arī pats mērnieks un gāja ap galdiem, viesus laipni sveicinādams, kāpa Pietuka Krustiņš uz tribīni un lasīja savu apsveicināšanas dzejoli, ņemdams no paša virsraksta iesākuma: «Apsveicināšanas dzejols pie goda mielasta, kuru izrīkojis mērnieka cienīgs tēvs Feldhauzena kungs Slātavas un Čangalienas saimniekiem, kalpu runas vīriem, komitejas locekļiem, goda viesiem un dažiem no komitejas uzaicinātiem svētku pušķotājiem, .. zept. 18.., komitejas uzdevumā sacerēts un deklamēts no kuratorijas prezidenta un komitejas aktuarijusa Pietuka Krustiņa kunga.
Motto: Pro patria vivere atque mori:
Augsta dziesma, skani, skani
Augsta dziesma, skani, skani
Zilā zvaigžņu haosā!
Nemirstīgu dari mani
Tautas vīru eposā!
Apkamp visu firmamentu,
Univerzums nu ir tavs,
Tērp ar violetu lentu
Visus mūs, kad Pikols raus!
Tur aiz kapa, tautas brāļi,
Vaļā stāv elizijums;
Citas dzīves fluidums
Nāks, kad dziedās gulbju cāļi.
Satek atomi un rodas
Progresīgi meteors,
Dievu dēli lejup dodas,
Līgo saules meitu kors;
Vulkāni ar traku varu
Lāvas straumes lejup gāž,
Izcivilizētu garu
Kultūra no gaismas drāž.
Laika gars ar spārnu ēnu
Tautas prominādes sedz,
Amizējamies tur redz
Dažu zelteni ar zēnu.
Dievu bars uz kalna gala
Reformacijoni svin,
Līga ambroziju dala,
Tautiets viņu lietot zin.
Senatnē, kad veļu laikā
Senčiem dzīres rudenī,
Labi gari naktī staigā,
Burvji — sniega putenī.
Tautas dēla dvēselīti
Sarkanbaltos palagos
Saules meitas ielīgos,
Nāras dara šūpulīti.
Miera hesperus jau staros
Kreatūrai pretī sūt',
Laimes klēpī, palmu zaros
Asaras nu varēs žūt;
Tomēr šeitan tautas lira
Skanēs liegos akordos,
Morfejam še vīrs pie vīra
Spītē nakti nodzīvos.
Tik, kad aurora jau smaidīs,
Tautas dēlus noskūpstot,
Konkordijā atrodot, >—
Līgo tos tad mājā laidīs.
Sveiki tad nu, svētku biedri,
Tautas garā sveiki jūs!
Še, kur apkārt veci ciedri,
Eleganta dzīve būs.
Zodam netrūks saldas baudas,
Vivat Socialitas!
Jūtat brīvību, cik jaudas,
Lāstus tik priekš verdzības!
Karogs balts mums plivinājās,
Vārds ir tam Humanitāt —
Pildāt kausus, līdz var spēt
Turēties un palikt kājās.
Bisars, līdzko Pietūka Krustiņš sāka lasīt, nocēlās no galda un pieskrēja pie Ķenča, kurš vēl nebij sēdies pie galda, bet stāvēja kādu gabaliņu nost, muguru pret viesiem griezis, ar savu ordonances direktora rīksti padusē un zaļo krustu uz pieres, sataisīdams patlaban pīpi uz pīpēšanu, it kā gribēdams, lai viņu īpaši ievēro un uzlūdz pie galda; bet tas nenāca nevienam ne prātā. Bisars prasīja nezināšanas bailēs Ķen- cim: «Vai tas ir progmars vai runa, ko viņš tur kle — de (nelaime zin) — blamierē?»
«Velns viņu sazin!» Ķencis īgni atbildēja. «Varbūt ir akurats, jo to jau nesen vēl izkliedza. Te var izjukt papriekšu no prāta nekā izzināt, kā kuru lietu sauc. Ja es zinātu, ka šāda putra būs, tad es tai komisijā neietu ne par naudu, jo tagad ņem citi, kā sacīt jāsaka, un izbar, kad dari savu darbu, kurā esi iecelts.» Pēdīgi Ķencis, nomanīdams Bisara lielo nemieru, sacīja vēl no jauna, it kā viņam par apmierināšanu: «Tas, ko viņš tur bl-blamierē, vai kā tu saki, būs gan laikam tik prog- mars vien.» Bisars, kā likās, pieņēma to par pilnu, aizgāja savā vietā un apsēdās.