Pietūka Krustiņš, kad bij pabeidzis lasīt un nokāpis no tribīnes, gaidīja un skatījās apkārt, kad sauks «bravo» un plaukšķinās, bet nesagaidīja nekā. Ar dusmām viņš sāka meklēt applaudisemangas direktoru, kuru atrada mierīgi pie galda sēdam un pilnām karotēm kāpostus strebjam, uzsauca tam svarīgā balsī: «Ar cienīga applaudisemangas direktora Bisara kunga pienākumu izpildīšanu nevar būt komiteja nekādi mierā, jo tagad pat jūs, cienīgs kungs, esat pielaiduši savā rīcībā otru jo rupju kļūdu, caur ko komiteja jūtas piespiesta izsacīt jums savu nepatikšanu un pieminēt, ka pēc trešās šāda rada kļūdas viņai vajadzēs laikam gribot negribot apskatīties pēc cita vīra, kurš rādīs šim svarīgam priekšmetam vairāk vērības.»
«Ko? Kas tur par vainu? Jo plaukšķināt es šoreiz neliku,» Bisars atsaucās.
«Tā jau tad ir tā kļūda, ka esat aizmirsuši likt plaukšķināt, kas šoreiz bij it īsti vajadzīgs,» Pietūka Krustiņš piktojās, atgrūzdams brilli uz pieres.
«Bet Ķencis teica, ka tas esot progmars, ko tu tur bl-blamierēji.»
«Ko tu melo?» Ķencis, kurš, nevarēdams sagaidīt lūdzam, bij piesēdies jau pa to starpu turpat netālu pie galda, atsaucās. «Es sacīju, ka viņš blamierē laikam akuratu.»
«Nav, draugs, jāsaka «blamierē», bet «deklamē» un ne «akuratu», bet «aktuaru» jeb «aktuariusu»,» Pietūka Krustiņš pārlaboja.
«Nē, bet beigās tu sacīji, ka viņš beblamierējot pirmamentu.»
«Kas man tur par daļu?» Ķencis, kāpostu bļodu tuvāk vilkdams, pikti atteica. «Vai es esmu apspļaudīsi mantas dipitars, ka tu man prasi? Lauziet paši vai kaklu!»
«Lūdzu, kungi, likt vērā vairāk skaidru izrunu, jo še bij jāsaka: applaudisemangas direktors, bet nevis apspļaudīsi mantas dipitars.»
«Rauj viņus velns visus tos dirigorus un asorus!» Ķencis ar dusmām kliedza. «Es gribu pavisam no viņiem atsacīties kā no krusta, jo savas mēles es viņu dēļ gabalos nelauzīšu.» To sacījis, viņš sāka ēst.
«Nu, kas tur nieks!» Bisars pieceldamies sacīja. «Tas ir tik par mācību, jo to var visu vēl panākt.» Tad uzsvilpa, iekliedzās: «Puikas, uz stūriem!» — un, iekams Pietuka Krustiņš spēja kavēt un neļaut, jau kliedza viss Bisara pulks tik briesmīgi «bravo!» un taisīja ar plaukstām tādu troksni, ka patiesi citi izbijās un pats mērnieks sāka lūkoties uz viņiem pa pusei ar bailēm, pa pusei ar brīnošanos.
«Kad jau traki sāk iet, tad iet no vietas!» Pietuka Krustiņš izsaucās ar riebumu. «Ko gan nu tagad vairs šī plaukšķināšana nozīmē? Kā lai nu viņu pie komitejas aizbildina, kad prasa?»
«Kas tur par bēdu? Vai plaukšķinātājiem tādēļ apbira gredzeni, vai saucējiem izkrita zobi?» Bisars droši atbildēja. «Vai viņi nav ieraduši strādāt? Ja es došu zīmi — viņi taisīs vēl niknāku troksni un kaitēt tomēr nekaitēs nekas, tāpēc nesaki par to ne četru vārdu, jo tas bij visiem par godu un es par to atbildēšu kaut kurā vietā.»
Pietuka Krustiņš laikam pārliecinājies, ka īstās jēgas, kādēļ un kad jāplaukšķina un jāsauc «bravo», nevarēs šai brīdī Bisaram iedot, gāja ar darīšanas un zināšanas pilnu seju pie mērnieka cienīga tēva viņu apsveicināt. Patlaban bij atnākuši arī visi palīga mērnieki jeb jauni kungi, kā slātavieši un čangalieši viņus sauca, tik vien Raņķa trūka. Ar šiem Pietuka Krustiņš staigāja labprāt pa noru ap visiem galdiem, apskatīdamies, kā ēd, un žēlīgi jeb no žēlastības vienu un otru ar kādu laipnu vārdu uzrunādams. Kāds vecītis, kuram bij ap krunku svārkiem liela josta vairāk reižu apkārt un pie kura Pietuka Krustiņš pakavējās drusku ilgāk, it kā rādīdams vecās paaudzes cilvēkiem īpašu godu, sacīja:
«Es gan, skolas kungs, brīnos un dažu brīdi mēs pārrunājam arī mājā — kur jums var tā galva izturēt tik daudz gudrošanas vienā gabalā? Tā kā, cik man tās kaķa galvas, tad es gan neizgudrotu itin nekā. Cik laika izgāja, šo gabalu sagudrojot, kuru nupat beigās izlasījāt? — Bij gan, nudien, gabals! Nemācītai galvai tur klausoties vien jāapreibst. Lai nu gan tas, ko pirmāk lasījāt, arī nebij nieks par visiem tiem ase- rosiem, iņģestiem un prakvastiem, kuriem arī gan krietni vajadzēja; bet šis bij vēl daudz trakāks. Te dažs dabūja gan to, ko nebij nemaz gaidījis.»
«Jā, tas nu bij tāds vāju spēku un neizdevīga laika darbiņš,» Pietuka Krustiņš atbildēja ar savādu pazemību. «Šinīs pagājušās nedēļās
bij laiks arvienu mākujains un drūmlgs, kādā gan izdosies arvienu melanholīgi jeb sērīgi dzejoļi par salauztu siržu dziļumiem, bet mazāk šādi priekš svētku un goda reizēm, kuriem vajaga būt augstiem un spēcīgiem kā klinšu straumēm, un tādi man izveicas vislabāk skolas darbā, ziemu galvas rēķinu stundās, jo tad visa skolas bērnu bara nemierība, rūkšana un dūkšana atgādina jau mazumā šādus izredzētus svētku brīžus, caur ko ceroņa gars pacilājas savādi un ideālīgi uz augšu.»
«Nu, nekas — labi diezgan,» vecītis Pietuka Krustiņu apmierināja, «cits neizdomātu vēl ne tā, un es pavisam ne, lai maksā vai simtu rubļu. — Bet, skolas kungs, vai zināt arī, ka mēs esam vēl veci radi? Es jau taisos vienādi iet uz jums ciemoties. Mana sievasmāte bijusi tā kā jūsu tēvatēva sievas brāļa meita. Tēvi jau vēl radojās stipri vien, bet tagad, kā nu radi ceļas arvienu jauni, sāk tos vecos aizmirst. Neesam nu gan vēl nekādi atstatie radi, jo es iznāku vēl otrā auguma vien, tik jūs.esat gan jau trešā.»
Pa tam bij jau sameties labi tumšs, tāpēc sāka noru apgaismot ar papīra laterņiem, kurus sakāra gan pa koku zariem, gan pie mietiem pa noras vidu, un apgaismoja arī transparentu. Prātnieks sēdēja tāpat kā citi slātavieši pie galda it kā goda dēļ jeb kā godu parādīdams. Pietūka Krustiņš piegāja pie viņa un pamudināja, ka patlaban esot laiks iesākt atklāšanas runu, jo ēšana atrodoties tagad pašā spēkā. Turklāt viņš iečukstēja Prātniekam paklusu ausī, ka tagad, kamēr čangalieši ēdot kāpostus, esot vēl laiks runu turēt, jo pēc, kad sākšot nākt smalkie ēdieni, tad negribēšoties vairs no galda celties. Prātnieks bij ar to ļoti mierā, un abi aizgāja uz tribīni. Pietuka Krustiņš saskandināja ar ilkss zvanu, kurš bij tagad šai vajadzībai atnests, uzkāpa uz tribīnes un nolasīja iz programas pilnīgi, kas tagad atkal gaidāms. Prātnieks kāpa pēc viņa augšā un iesāka runāt jeb, skaidrāk sakot, skaitīt ātri no galvas, skatīdamies paslepen papīrā tad, kad sajuka vai kad nevarēja atķert.