Pa to laiku bij čangalieši gandrīz jau visi paēduši, no galdiem uzcēlušies un taisījās, jautri, mīlīgi runādami, uz pīpēšanu. Slātavieši, kuri, kā zināms, nebij nenieka ēduši, sēdēja vēl pie galdiem, nemierīgi apkārt skatīdamies. Mērnieka saime sāka nokopt galdus un likt visas galda lietas pie malas uz projām sūtīšanu, atstādama tik vien alus un brandvīna traukus. Gan viņi, tā sēdēdami, mēģināja kavēt laiku ar dzeršanu, bet tas vien vairs daudz nepalīdzēja, jo šis darbs bij jau drusku panicis, tāpēc, jo ilgāk sēdēja, jo lielāks nemiers bij pie viņiem
nomanāms; daži sāka jau savā starpā un ar savādu nopietnību čukstēt. Ķencis, kuram brandvīns, bairītis un kāposti bij īgnumu izdzinuši, atradās atkal savā jautrā dūšā un, ar savu rīksti ap galdiem staigādams, kliedza: «Slātavieši, cik ilgi jūs te sēdēsat pie galdiem, kā medus gaidīdami? Vai kāpostu netika vēl diezgan un vai neesat vēl sēdēdami atdzērušies, ka neceļaties kājās!»
«Tā ir akurāt mūsu pašu zināšana,» Švauksts lepņi atbildēja, papirosu pīpēdams.
«Nu tad sēdat arī — labi izsēdaties,» Ķencis, projām iedams, norūca, «jo tagad ir, kā sacīt jāsaka, brīvestības laiki un var sēdēt, cik ilgi kurš grib.»
«Kas te ir, Prātniek, Bisar, vai būs arī kas vai nebūs?» daži slātavieši, kurus bij Prātnieks ar Bisaru īpaši pierunājuši neēst, sāka nepacietīgi jautāt.
«Būs jau gan laikam,» Prātnieks, uz trauku nokopējiem skatīdamies, atbildēja, bet varēja nomanīt, ka viņš grib citus tik vien mierināt un ka pats jau stipri šaubās par to, ko citiem liek ticēt. Tomēr šāda mierināšana vairs nekā nepalīdzēja, jo ikkatrs sāka saprast un pārliecināties, ka piepildīties viņa vis nevarēs tāpēc, ka vairāk par ēšanu neredzēja nekā gādājam, bet visu veda tik projām. Par to tad, acīm redzot, sacēlās slātaviešu starpā ap galdiem savāda kurnēšana, nemierīga čukstēšana un pat jau sirdīšanās. Prātnieks, laikam manīdams, ka labi nebūs, un gribēdams bēgt no kauna, uzcēlās un nogāja turp, kur pie īpaša glīta galda sēdēja mērnieks, viņa palīgi, pagasta tiesu un valdību locekļi, kaut ko labāku dzerdami, kā citi sacīja, un cigārus pīpēdami, kuru stāvēja vesela kastīte uz galda. Tiem viņš mēģināja pievienoties ar runāšanu un dabūt pie šā lielmaņu galda vietu, it kā negribēdams būt daļinieks un ne vēl pat rīkotājs pie tā tukšā loma, kādu, kā redzams, slātavieši un visa viņa partija vilka.
Citi vēl sēdēja nemiera pilni kādu brīdi pie galda, runādami arvienu diktāk un piktāk, līdz pēdīgi Pietuka Krustiņš un Švauksts sarunājās iet pie mērnieka saimnieces, kura darbojās savrup līdz ar kādiem citiem, traukus sakopdama, solīdamies ar līkumiem no viņas izvilkt un izzināt, vai nākšot vēl kādi ēdieni vai ne. Drekberģis, to dzirdēdams, taisījās iet līdz un arī'aizgāja, kaut gan Pietuka Krustiņam tas īsti nepatika, un Švauksts, to manīdams, izrādīja arī nepatikšanu, izturēdamies arvienu par Drekberģi augstāk un viņam uzsaukdams: «Was kom du unser mit!»
«Un was kom du atkal unser mit?» Drekberģis kliedza pretī un tad pēc sava ieraduma ar Švaukstu mēdījās: «Ēē!!»
«Ol du deiwel! Ēst gribas tā, ka jārij gandrīz vai mēle nost,» Švauksts, Drekberģī vairs neklausīdamies, izsaucās.
«Nekas, nekas,» Drekberģis teica. «Tad būs smalkiem ēdieniem jo labāka garša.»
Pietuka Krustiņš neteica nekā, bet rija vien pieticīgi sliekas uz dibenu.
Saimniece viņiem atbildēja, ka būšot viss, kas solīts, tik lai gaidot vien droši un nešauboties; tomēr tagad viņas vārdi skanēja tā un viņas vaibsti bij turklāt tādi, ka pat visi trīs izpētītāji un viņu starpā arī pats Drekberģis sāka saprast un spriest, ka mānot vien, kaut gan agrāk ne Prātnieks nebij varējis to nojēgt. Viņi nosprieda visi trīs, ka tagad nevarot darīt nekā cita kā tik uzņemt pēc programas dancošanu, lai caur to tās domas un gaidīšana izjūkot, citādi varot iznākt šāda izmānīt likšanās un veltīga gaidīšana visiem slātaviešiem par kaunu un izsmieklu, ja vēl pēdīgi saceļot paši savā starpā troksni un darot tā arī citiem savu misēšanos zināmu. Turklāt Pietuka Krustiņš nožēloja, ka caur šo lietu izjūkot visa «augstu laimju» jeb toastu saukšana, uz ko viņš bijis īsti sataisījies.
Tā spriezdami un runādami, viņi sagāja visi trīs pie galda un sadzērās pa tām dusmām vēl labi bairīša; tad Pietuka Krustiņš lika Drekberģim sazvanīt, bet pats kāpa uz tribīni un pasludināja — programā lasīdams, — ka patlaban iesākšoties nākošais priekšmets — vispārīga dancošana sentēvu garā, proponēta no komitejas asesora un applaudisemangas direktora Bisara kunga un vadīta no danču direktora Drekberģa kunga.
Drekberģis izskrēja tūliņ noras vidū un, rokas plaukšķinādams, sāka saukt: «Lūdzu kungus uz franksēzi!» To vārdu «franksēzi» viņš izrunāja ļoti cēli caur to, ka lika runāšanas svaru uz priekšpēdējo vārda locekli jeb uz «ē» un izrunādams viņu it gari, šauri un it kā ar ielīkumu.
Čangalieši, kuri bij dūšīgi paēduši un ar garšu sadzērušies, atradās tagad itin priecīgi jautrā garā. Viņi sāka tūliņ un bez kavēšanās lasīties uz dancošanu noras vidū, kurš pie galda taisīšanas bij atstāts šai vajadzībai klajš. Ķencis bij noglabājis jau cepuri ar visu zaļo krustu kabatā, aizspraudis savu kārtībnieku priekšnieka rīksti aiz zābaka stulma un sēja ap galvu sarkana zīda lakatu, kuru bij laikam uz to mājā sievai izvīlis. Citi, kuriem arī bij uzdots iet pie dancošanas par sieviešiem, darīja tāpat. Kaut kādi čīgātāji, kurus sauca ne tikvien par muzikantiem, bet Pietuka Krustiņš pat par oršesteri, taisīja troksni, un čangalieši rīkojās čakli vien uz darbu. Drekberģis piegāja arī pie pieminētā lielmaņu galda un, ērmīgi nolocīdamies, kā arī laipni smīnēdams, uzaicināja visus, kas pie tā sēdēja, tāpat kā citus: «Lūdzu cienīgus kungus uz franksēzi!»