Palīga mērnieki sāka smieties un zobot, bet Feldhauzens nedz smējās, nedz arī runaja, tik. vien skatijas Drekberģī, it ka jautādams: «Vai tas cilvēks ir arī pie pilnas saprašanas?» Kad Drekberģis bij savu uzlūgumu izsacījis un atkal ar dancmeisterīgu veiklumu aizgājis uz noras vidu, tad Feldhauzens prasīja vāciski jauniem kungiem, kas tas bijis par ķēmu?
«Tas ir kāds skroderis,» kāds jaunskungs atbildēja.
Lai gan Pietuka Krustiņš, Švauksts un Drekberģis domāja, ka slātaviešiem caur dancošanu aizmirsīšoties visa smalko ēdienu gaidīšana un viņi apmierināšoties, tad tomēr tā vis nenotika, bet turpretī pavisam otrādi. Slātavieši bij gan jau sacēlušies no galdiem, bet stāvēja pūļos, celdami arvienu skarbāku un niknāku troksni. Viņiem bij īsti divējādas dusmas: pirmkārt, ka nedabūja paēst un, otrkārt, ka bij tik nejēdzīgi izmānīti. Viņu starpā atradās arī daži, kuri apgalvoja, ka tas esot darīts tīši, un caur to viņu niknums sacēlās jo drīz un augstu, tā ka pēdīgi apņēmās to zināmo valodu izplatītājus un pierunātājus, lai no pirmā ēdiena neēd, tūliņ uz vietas visu priekšā pārmācīt, ja negādā, ko solījušies, jo tagad viņu dēļ esot jāmirst badu, tāpēc ka dažam nu vajagot iztikt gandrīz visu dienu bez ēšanas. Ja viņi nebūtu piestāstījuši tādu nieku, tad būtu visi paēduši kāpostu tāpat kā čangalieši un bijuši pilnā mierā, bet tagad nu nedabūjot nekā. Un dažs labs, uz goda mielastu taisīdamies, neesot šodien ir pieci kumosi baudījis.
Visas šās valodas gāja tik klaji, plaši un dikti, ka arī čangalieši sāka pēdīgi noprast slātaviešu kaiti un viņiem apsmieties, kas tos satracināja jo vairāk, tā ka viņi gāzās patlaban sasāktai, neizprotamai un neredzētai dancošanai vidū, meklēdami rokā visupirms Švaukstu un Bisaru, jo šis pēdējais, nedienas paredzēdams, bij meklējis drošības čangaliešu un it īpaši dancotāju vidū. Abi meklētie bij drīz atrasti un sagrābti cieti. Divi kratīja Švaukstu pie krūtīm un kliedza: «Dod šurp tās zaftes, kuras spieduši vilisti ar varizejiem somu stabulēs Kaparnaūmā! Citādi tu izjuksi gabalos kā aknas!» Divi citi raustīja Bisaru — viens pie krūtīm, otrs pie muguras, kliegdami: «Kur ir tie krokodiļu pūšļi ar groku, kurus atveduši jau ar Nilupes zirgiem līdz kaligrafijai?!» Bisars nelaida nekāda trokšņa laukā, bet mēģināja turēties pretī un sacīja: «Vai es biju pirmais, kas tā runāja? Ejat meklējat šās valodas iesācēju rokā, bet mani liekat mierā.» Turpretī Švauksts, kuru bairītis bij pacēlis jau tai gara pakāpienā, kurā viņš nemēdza vairs skaidras valodas runāt, vārījās, lielmanīgi buldurēdams, kā katls un pēdīgi sāka kliegt: «Valdīšana, ļaudis, glābjat, glābjat.» Ķencis, to dzirdēdams, uzgrūda tūliņ cepuri ar visu zaļo krustu galvā, tāpat sarkanam lakatam virsū, un skrēja Švaukstu pestīt, jo viņam bij tas par prieku, ka nepagāja vakars bez šādiem gadījumiem, kuros viņa kā kārtībnieka vecākā it īsti vajaga. Ķencis labi zināja, ka tirgus sargam arī ir jāiet vidū, kur redz kaujamies, tāpēc likās ar joni vienam Švauksta kratītājam mugurā. Drekberģis turpretī turēja sevi šai brīdī un šai lietā par īsto valdinieku, tādēļ negribēja palaist šā brīža, kurā var savu spēku izrādīt, veltīgi garām. Viņš skrēja taisni pie lielākā pūļa klāt un deva pliķi pašam pirmām, kas gadījās priekšā..Šis pliķis tika Ķencim pa sarkano lakatu tanī vietā, kur apakšā atradās pretī labā auss un labais vaigs. Ķencis palaida Švauksta kratītāju piepeši vaļā, atsitās atpakaļ un, Drekberģi ieraudzījis, metās viņam virsū, iekliegdamies: «Ak tā, puis, vai kauties!?» Drekberģis sāka bēgt, bet Ķencis viņu panāca un notvēra pie rokām no muguras un saturēja, kaut gan Drekberģis viņu spārdīja atpakaļ ar zābakiem un sita ar pakausi pa krūtīm, ka dimdēja vien.
Šis savādais troksnis bij aizsniedzies arī līdz lielmaņu galdam. Daži valdinieki pacēlās un aizsteidzās veikli uz nemiera vietu. Dzirdēdami, ka Drekberģis kāvies, un redzēdami viņu jau saņemtu, nosprieda to nosūtīt tūliņ uz kalnu drošā vietā līdz rītam, lai turpmāk nebūtu jābaidās no miera traucēšanas šinīs viesībās. Kārtībnieki ķērās ar prieku un dūšu tūliņ pie darba, aizvezdami danču direktoru, kurp vajadzīgs, kaut gan viņš spārdījās, kliedza un trakoja cik spēdams un kaut gan pēdīgi no pašas muižas bij viņa vāciskā sirdīšanās dzirdama: «Škandal maken in mein bal! Donner veter kanaļ! Sabak, unsvat, deivel! Vart! Vart!»
Švauksts, kurš, būdams kārtībnieks, gāja arī pie Drekberģa aizvešanas līdz un bārās viņam vāciski pretī: «Klus', du škandalmaker! Furt pad arest nach — nach cietum!»
Tagad caur šo notikumu gan nobeidzās slātaviešu dumpīgais nemiers, kura cēlāji bij priecīgi, ka tālākas izmeklēšanas neturēja, un tikpat Bisara, kā arī Švauksta nesauca vairs neviens pie atbildības par apsolītiem, bet nedabūtiem brīnišķiem ēdieniem un dzērieniem. Dancošana turpretī caur viņas direktora aizvešanu vis neiznīka, bet palicēji izvadīja to galā, kaut gan drusku savādā kārtā jeb tik savādā vārdā.
«Tas ir labi, ka tā posta driganta vairs nav,» Ķencis sacīja, staigādams tāpat ar cepuri virs sarkanā lakata. «No viņa dančiem nevarēja arī cilvēks tikt gudrs. Velns zin, kas par vārdiem, kas par dancošanu! Citi spēlē prepranksi ar kārtīm, bet šis gribot dancot ar dancošanu. Ne redzēts, ne dzirdēts! — Puiši, laidīsim papriekšu krusta danci un tad apaļo!»
Ķencim piebiedrojās gandrīz visi čangalieši un sāka lēkāt kā redzēdami pilnā spēkā; tik vien slātavieši bij vēl allaž saīguši un bez dūšas, jo viņi nebij nekā ēduši, tādēļ arī nevarēja, kā paši sacīja, nenieka iedzert. Vēlāk atveda no muižas vēl kaut ko uzkošanai, pie kā slātavieši steidzās klāt itin čakli; un, kad arī dzeramā netrūka, tad uz beigām radās tāpat viņiem arī jautrums un dūša, kur klāt Drekberģis līdz ar visiem tiem nemiera notikumiem bij drīz un pilnīgi aizmirsts.