Pa to starpu atnāca un lielmaņu galdam piebiedrojās arī Raņķis, kura līdz šim trūka. Tiem, kuri pazina šo vīru caur ilgāku kopā dzīvošanu tuvāk, viņš krita tagad caur savādu un neierastu izturēšanos acīs: viņa skatīšanās bij šoreiz itin nedroša, bailīga un nemierīga, kamēr citām reizēm tik vien noslēpta un neuzticama, — sejs dziļi nobālis, rokas aukstas un gandrīz drebošas. Viņa melnie smalkas drānas virs- svārki — jo apģērbā Raņķis nesās'itin spodri un glīti — bij, kā likās, caur kādu īpašu, nejaušu gadījumu saburzīti. Kaut gan nevienam nebij iemesla viņu tik cieti uzlūkot, tad tomēr darba biedri nevarēja palikt neprasījuši, kur viņš bijis un kas kaitot, jo neizskatoties īsti lāgā, uz ko Raņķis atbildēja, ka braucot trūcies zirgs, sācis skriet, tā ka beidzot gāzdamies abi ar braucēju tikko nenositušies. Turpat tad esot saburzījušies arī virssvārki, un no tām pašām bailēm neesot arī vēl pats atpūties. Tāpēc ka šī lieta nebij nevienam nekādā īpašā svarā, tad arī neviens par viņu vairāk nedomāja un tālāk nejautāja, tik vien pa brītiņu kāds Raņķa biedrs parādīja viņam pie spodri baltas krekla aproces mazu asiņu traipekli, pieminēdams, ka tas būšot cēlies arī laikam tai pašā nelaimes brīdī, ko Raņķis apstiprināja. Bet, kāds bij pie tā viņa sejs un vai biedrs, viņu apskatīdams, neiztrūktos, to vērā likt nebij nedz vajadzības, nedz cēloņa, un tas nenāca arī nevienam prātā.
Pietuka Krustiņš, kurš bij arī iespiedies vidū pie lielmaņu galda, sazvanīja no tribīnes un uzaicināja cienīgu publiku iet viņam līdz atkal komitejas sastādītā programā vienu soli tālāk caur piebiedrošanos ar dziedāšanu pie tās dziesmas, par kuras proponēšanu un sacerēšanu devis nupat no programas tuvākas ziņas un kuru nu viņš patlaban izsacīšot, ko arī tūliņ darīja, uzaicinādams dziedāt pēc tā meldiņa: «Rīga dimd» utt.
Nora dimd, nora dimd, Kas to noru dimdināj'?
Slātavieši, čangalieši, Tie to noru dimdināj'.
Div' māsiņām kāzas-dzēra, Kam diženi bāleliņ'.
Tālu gāja viņu slava, Tālu viņas daudzināj'.
Paši visi vienprātīgi, Visi dziesmas skandinaj'.
Tik bagāta kāzu goda Senu senu neredzēj'.
Visiem tika miežu alus, Visiem rudzu brandavins.
Pietuka Krustiņš, šo dziesmu izsacīdams, sita ar sarullētu papīru takti, pēc kuras dziedāja patiesi gandrīz visi ar īpašu dūšu līdz; arī daži jauni kungi un pat Raņķis, kurš bij arvienu ļoti nevienāds: gan domīgs, gan priecīgs, lika brīžam savu jauko balsi atskanēt. Citām reizēm, Feldhauzenam klāt esot, viņš dzēra allaž itin maz jeb mēreni, bet šoreiz visiem par brīnumu neizšķīra nekā.
Pietuka Krustiņam no tribīnes nokāpjot, atskanēja atkal Bisara vadīšanā tāda plaukšķināšana, «bravo» un «urā», ka bij jātur patiesi ausis cieti. Lai gan tribīnei bij tik trīs pakāpņi vien, tad tomēr nokāpšana Pietūka Krustiņam gāja ļoti ilgi, jo viņš ne tikvien nesteidzās, bet spēra soļus ar nodomu ļoti lēnām, svarīgi un turēja papīrus rokā, lai publika var labi ievērot, kam īsti tā lielā pagodināšana skan.
Kad troksnis bij nostājies un Pietuka Krustiņš arī no tribīnes nokāpis, tad viņu apstāja liels pulks slātaviešu un čangaliešu ar slavēšanu un glaimošanu.
«Tas bij atkal varens gabals!» tā kāds no ievērojamākiem izsaucās. «Tik žēl, ka drīz nobeidzās, jo tādu varētu dziedāt visu mūžu un nepiekustu.»
«Man bij gan tā dziesma labi garāka,» Pietuka Krustiņš pārmetošā balsī atbildēja, «bet vajadzēja viņu paīsināt tādēļ, ka šis mielasts nav vis diemžēl tāds, kāds bij dzirdēts un gaidīts. Visu lielāko daļu, kura zīmējās tuvāk uz pašu mielastu, bet tagad nesakrita ar viņu kopā, atmetu. Uzmanīgākie klausītāji būs gan nopratuši un nomanījuši, ka šī dziesma strupi nobeidzās un ka pēdējais pantiņš viņai ir sacerēts nupat ar steigšanos un ar vajadzību. Šās pašas lietas dēļ aiziet bojā arī mani uz šo dienu nopietņi izstrādātie toasti.»
«Ak, tas ir ļoti žēl, ka nedabūjām visas izdziedāt!» kāds no pulka izsaucās.
«Jā, cienīgi kungi, es tur nevarēju nekā līdzēt,» Pietuka Krustiņš atbildēja ar svarīgu nopietnumu, «man pašam arī nepatikās savu sacerējumu sabojāt, bet vajadzība to prasīja. Kas šai lietā īsti apvainojams, to atbildēt, cienīgi kungi, nav mans pienākums.»
«Bet vai jūs nevarētu norakstīt mums visu to dziesmu par piemiņu šai dienai?» daži jautāja.
«Šī diena, puis, paliks piemiņā arī bez dziesmas norakstīšanas,» Ķencis ļoti laipni sacīja, «jo, kas liels bijis, tas, kā sacīt jāsaka, liels paliek tāpat no sevis uz visu mūžu, lai vai raksta vai neraksta.»
«Jā, to apsolīt, mīļie tautieši, manīm nākas grūt,» Pietuka Krustiņš, Ķencī nemaz neklausīdamies, ar lielu svaru atbildēja, «jo darba man ir daudz — es nespēju atbildēt jau vēstuļu vien visiem tautiešiem un tautietēm. Šī pati goda maltīte ir prasījusi man ļoti pulka spēku un laika, tāpēc ka gandrīz uz maniem pleciem vien stāv viss komitejas, darbs un gādāšanas, lai nu gan to prezidenta godu nes kas nesdams, jo es pēc viņa nesniedzos: man ir liktenis lēmis strādāt, bet nevis dzīties pēc skaņas slavas.»
Pēc tam iesākās un pastāvēja labu brīdi spēkošanās dzeršanā, caur ko noplaka labi bairītis un pieauga līksmība un jautrība viesu starpā. Ķencis, arvienu dzerdams;" runāja jautrā dūšā: «Kad ir pie rokas, tad, kā sacīt jāsaka, iedzer; kad nav — iztiec, beigta lieta. Meklēt viņa neviens neies.» Daži sāka spriest un lielīties par to, cik varenas valstis esot Slātava un Čangaliena, jo kur gan vēl būšot tik daudz un tik mazu saimnieku vienkop? Un tomēr bada nāvē vēl neesot neviens nedz miris, nedz arī mirstot, lai bagātība bijusi vai nebijusi. — Kamēr lielīja abas valstis kopā, tikām turējās arī paši vienkop, bet, līdz sāka drusku šķirt, tad šķīrās arī paši lielītāji divi pulkos. Slātavieši cēla augstāk Slātavu, čangalieši Čangalienu: vieniem bij lielāka un līdzenāka kapsēta, garāki krogi, jauns tiesas ērglis, platāki ceļi, sausākas pļavas un rupjākas kaņepes; otriem valsts mājai viens skurstenis vairāk, pilsēta tuvāk, baznīcā upuriem garāki kāti, pašiem baltāki zirgi un lielās zor- tes auzas.