Lielīšanās veicās vēl itin spēcīgi, kad Pietuka Krustiņš sazvanīja un pasludināja, ka pēc programas kārtas runāšot tagad ordonances direktors un komitejas asesors Ķenča kungs par taisnīgu zemes dalīšanu regulācijas zistēmā un par šā lielā darba laimīgu nobeigšanu, kā arī par viņa nozīmi kultūrhistorīgā ziņā.
«Vai velns!» Ķencis bailīgi iesaucās. «Nezin kā ies, kā neies, jo mute sāka sausa vien mesties, kad izdzirdu, ka jārunā būs. Man ir prāts laist gandrīz vai kājas vaļā.» To sacīdams, viņš taisījās līst pūlim cauri un doties projām; bet citi viņu apturēja un uzgrūda uz tribīnes, no kuras gribēja skriet vēl pa otru pusi nost, bet tur viņu atspieda pats Pietuka Krustiņš atpakaļ. Tātad Ķencis, redzēdams, ka glābšanās vairs nekur nav un ka no runas turēšanas izbēgt nevarēs, sāka ar visu baiļu nesamaņu runāt, kaut gan labu brīdi nevarēja nekā saprast, ko grib sacīt, jo pēc ikkatra vārda kāsēja un likās rijot kaut ko uz dibenu, it kā kad kas būtu kaklā iespiedies. Pēdīgi tomēr sāka rasties kāds nekāds vārdu sakars: «Kā sacīt jāsaka, liela mīlestība ir pārņēmusi grēcīgās pasaules nesaderību, un tie četri zemes vēji pūš, kurp katrs grib, tai nāk no kura stūra kurš nākdams šai iznīcībā un raudu ielejā; kā sacīt jāsaka, jo cik vairs trūkst, ka mērnieka cienīgs tēvs ēstu līdz ar čangaliešu un slātaviešu lielmaņiem, kā sacīt jāsaka, vienu kumosu, jo dzert jau dzer tikpat kā no vienas glāzes. Kurš čangaliešu vai slātaviešu saimnieks var sacīt, ka viņš ir palicis bez zemes? Vai nevarētu kāds aizmirsties, ja, kā sacīt jāsaka, vērā likšanas trūktu? Mērnieka cienīgam tēvam ir visi zināmi un stāv sarakstīti tāpat kā tai dzīvības grāmatā viņā saulē, kur nebūs vairs nedz raudāšanas, nedz zobu trīcēšanas kā šeitan galējā tumsībā.» Pie šiem vārdiem Ķencis taisījās ar varu raudāt, bet asaras nenāca, kaut gan pats neganti saviebās un pēdējos vārdus izsacīja jau ļoti rauduļainā balsī. Slaucīties tomēr viņš slaucījās labi ilgi, pagriezās pie malas, izšņūca degunu un tad runāja atkal no jauna: «Kā sacīt jāsaka, kad mērīšana ir taisna un bez viltības, tad taisnības ir diezgan, jo vai šai vasarā, paldies žēlīgam dievam, ir bijuši čangalieši Slātavas cietumā, kā sacīt jāsaka, tāpat kā pirmos laikos īzaka dzimums Bābeles torņa cietumā par iedzimtiem grēkiem. Vai, kā sacīt jāsaka, pašiem nabadzīgiem un mazākiem saimniēčiņiem, kuri
nav bijuši nekādos valsts amatos, nevaid iedotas liekos gabalos pašas labākās pļavas, kur zāle līdz ūznīcai, lai pļauj bērnu bērni raudādami, kā sacīt jāsaka, žēlastības asaras? Ja dievs dos tik vien mīksnējus gadus, tad maizes pieaugs, lai ēd, cik kuram gribas, kā mūsu Pāvula kāzās. Palūko vien, tagad pat jau, kā sacīt jāsaka, dažs zirgu noturēt vairs nevar.» — — še Ķencim uznāca laikam bailes, ka ir noklīdis pie pasaulīgām lietām, tādēļ sāka atkal piepeši runāt savā rauduļainā balsī. «Jo kurš gan ir gādājis šovakar par savu dvēseli? Kā sacīt jāsaka, dažs stāv še varbūt pēdējo reizi šai svētku priekā, un nezin cik kurš vairs dabūsim grēkot?» — Te Ķencis sāka šņukstēt un raudāt visā spēkā — rādīdams, ka aiz raudām nespēj vairs runāt, kaut gan muti ļoti plātīja, tādēļ Bisars, kurš bij gaidījis jau labi ilgi uz beigumu, deva savam pulkam zīmi, un, zināmam troksnim atskanot, Ķencis nogāja, asaras slaucīdams un stipri līgodamies, no tribīnes. Runātājam nokāpjot, dažs sacīja: «Ķencim iekšā ir, bet ārā nenāk!» Cits atkaclass="underline" «Laba jau, bāliņ, daudz nevajaga.»
Gandrīz visi viesi bij jau stipri, gudri un bagāti, tā ka pie pilnīgas norimšanas viņus nevarēja vairs piedabūt nedz caur zvanīšanu, nedz caur dziedāšanu, nedz caur runāšanu, jo runāt un dziedāt gribēja ikkatrs par sevi un citā labprāt neklausījās neviens.
Pietuka Krustiņš, redzēdams, ka laiks ir jau labi notecējis un publikas vērība krietni izgaisusi, bet no programas vēl gandrīz lielākā daļa pāri, ieturēja ar Ķenci, Švaukstu un citiem, kā pats sacīja, no jauna drusku dūšu, sazvanīja, pasludināja, ka pēc programas nākot tagad kuplejas, proponētas, sacerētas un dziedātas no kuratorijas prezidenta un komitejas aktuarijusa, — tad, noras vidū izgājis, sāka dziedāt, ar rokām ķēmodamies un dažādi ākstīdamies.
Kāds vecis, Pietuka Krustiņam dziedot, izsaucās pilnā balsī: «Raug, kur ir kuplejas! Šinīs kuplejās ir prāts un saprašana iekšā, bet nevis tanīs, kuras iespiestās rakstos un kuru sarakstītājus un dziedātājus tik daudz slavē. Tās ir tik pelavas un puiku darbs pret šām, kuras nāk no dziļa vīra prāta un kādu neatradīs pa visu gubermangu.»
Kādā citā stūrī arī daži viesi uzslavēja Pietuka Krustiņa gara spēkus, bet tik vien drusku no citas puses.
«Jā, brīnums gan, kā tās gara dāvanas ir cilvēkiem izdalītas!» kāds vecīgs vīrs, Pietuka Krustiņā klausīdamies, iesaucās. «Dažam nav viņu tikpat kā nemaz, bet citam, it kā šim pašam Pietuka Krustiņam, atkal bez ziņas. Viņam, veicas viss! Te viņš runā bērēs vai citur kādā svētā brīdī par Jēzu tā, ka ir pašam birst asaras, un, kad pēc tam dabū vien pasēdēties ar citiem viesiem pie galda, tad rauj atkal, tāpat kā tagad tādas dziesmas vaļā, par kurām ir miroņi smietos, ja dzirdētu. Es skaitu ka viņš ir gudrs uz visām pusēm.»