Lietus sāka stipri līt, un drīz ieraudzīja Oļiņš, uz kaudzes stāvēdams, dūmus ceļamies aiz kalna taisni pret Irbēniem. «Mājā iesperts, māja deg,» viņš iekliedzās, tad devās taisni ar vienu lēcienu no kaudzes nost un skrēja uz māju, kura bij nepilnu versti tālu. Andrievs, dakšas nometis, steidzās līdz un meitas arī vaimanādamas un kliegdamas; vispēdīgi kunkuļoja vecais siena vedējs, kurš bij tikko no blāķa izlīdis, tāpat bez cepures, siena pilniem matiem.
Kalnā uzskrējis, Oļiņš ieraudzīja jau savas dzīvojamās ēkas jumtu pilnās liesmās. Viņš nelaimīgi iekliedzās un likās, it kā būtu vienā acumirklī apstājies, bet tad steidzās ar visu spēku tāļāk. Kādu gabalu paskrējis, viņš atrada sievu uz ceļa bez dzīvības guļam. Še pārskrēja piepeši pār viņa seju izsamisēšanas bālums; viņa prāts tā apmulsa, ka nezināja, ko darīt, vai nākt sievai palīgā vai skriet uz māju. Viņš paskrēja gan garām, bet tad atkal apstājās, it kā gribēdams atpakaļ griezties, un, rokas pacēlis, izsaucās: «Mans dievs, kādēļ tu mani esi atstājis!?» Tai pašā acumirklī viņam iesitās prātā kā kāds šāviens, ka Trī- nīte laikam degošā mājā šūpulī. «Arī bērnam tu meti uguni virsū!» viņš izsaucās pārmetošā balsī, acis un drebošas rokas uz augšu pasizdams. «Nu laikam tu atriebsies pie manis par visas pasaules grēkiem!» — un ar šiem vārdiem skrēja visā spēkā uz māju.
Slātaviešu istaba
Slaukāmās lupatas, kāju auti un zeķes stāvēja ap krāsni un mūri uz šņores
Andrievs, kurš arī bij tūliņ uz pēdām līdz, pacēla bez kādas apdomāšanās stiprām rokām saimnieci no zemes un nesa uz māju. Uz ceļa viņa atmodās, jo bij tik paģībusi, sāka kliegt un raisīties vaļā: «Bērns sadeg, bērns sadeg! Laid mani vaļā, laid mani vaļā!» Tā saukdama, viņa izsitās puisim no rokām un aizskrēja ar apbrīnojamu spēku un ātrumu.
Oļiņš, pirmais pie mājas atsteidzies, mēģināja gan skriet iekšā, bet liesmas atsita viņu atpakaļ, tā ka mati un uzacis apsvila. Oļiniete pieskrēja, kliegdama ar briesmu un izsamisēšanās pilnu seju, un gribēja vienā lēcienā doties liesmās iekšā; bet Oļiņš viņu saķēra un atturēja, it kā kad kādu pazudušu mantu būtu atdabūjis, jo viņš, redzēdams to uz ceļa bez dzīvības guļam, turēja to par pērkoņa nospertu. Nu izcēlās neganta cīnīšanās starp abiem; pati kliedza vienā balsī un raisījās vaļā gandrīz ar ārprātīgiem spēkiem, bet pats turēja viņu cieti un raudzīja mierināt.
Pa to starpu bij klāt ne tikvien pašu ļaudis, bet arī daži no kaimiņu ciematiem un pļavām. Visi skraidīja kā apmulsuši, cits caur citu vaimanādami, it kā gribēdami ar to rādīt savu līdzcietību. Sievieši nostājās pūlī, kādu gabaliņu tādā attālumā, ka salt nav, un kliedza it kā zosis, rokas slaistīdami, vienā balsī: «Glābjat nu, glābjat, mīļie ļautiņi! Vai dieviņ, tādas nelaimes! Skrienat nu, nesat vai ūdeni, vai, un lejat virsū!» Ļaužu pulks auga ikkatru acumirkli lielāks, bet darīt vēl nedarīja nekā, tik vien Andrievs, kā izskatījās, skraidīja un rīkojās ar ziņu un apziņu. Kad viņš bij apskatījies un pārlicis drīzumā, kas darāms, tad pavēlēja cietā balsī sieviešiem salasīt visus spaiņus un citus smeļamos ūdens traukus no savas un otras mājas un sastāties rindā līdz mārkam, tā ka var dot spaiņus roku pa rokai uz priekšu un atpakaļ. Vīriešiem pavēlēja kāpt citiem uz tuvējās rijas un kūts jumtiem un sargāt tās citas ēkas no aizdegšanās, citiem atkal degošo māju ārdīt nost un liet ūdeni virsū. Drīz sāka nākt spaiņi cits pēc cita klāt, kurus izlēja liesmās iekšā. Tad tik pienāca vēl aizelsies Oļiņa otrs puisis, tas pats vecītis, kurš siena pļavā, zibenim sperot, meta krustu. Viņam nebija vairs spēka paskriet, jo, jau soļiem ejot, bija nokusis. Ieraudzījis, ka taisās dzēst, viņš steidzās cik varēdams drīzāk klāt un kliedza baiļu pilnā balsī: «Liekat mieru, liekat mieru! Vai traki esat, pērkoņa uguni dzēsdami?!»
«Ej stāvi rindā pie sieviešiem un dod spaiņus!» rīkotājs viņam uzsauca tādā balsī, kurai bija jāpaklausa negribošam, tādēļ vecītis cieta klusu un darīja, kā vēlēts.
Bet par nelaimi tai pašā brīdī pieskrēja kāds garš vecis ar «rata cepuri» un apturēja Andrievam patlaban uz degošās mājas lejamu spaini, tā ka tas izgāzās zemē: «Andriev, vai tu gribi dieva darbiem pretī celties? Kā tu, prātīgs cilvēks būdams, vari tik nejēdzīgus darbus strādāt? Lai deg, ko dievs nolicis! Vajag glābt tik citu ē …»
Ugunsgrēks Irbēnos
še nu bijuši ugunsvārdi
...Bērns sadeg,bērns sadeg! Laid mani vaļā!» … «
Pašā pusvārdā blīkšķēja viņam Andrieva pliķis pa ausi, no kura aizskrēja «ratene» labu gabaliņu un pats samēja rokas dubļos. «Velns lai jūs parauj, pasaku maisi! Nost no kājām!» viņš dusmās kliedza un skrēja atkal pie darba.
Pasistais uzcēlās, lēnām paņēma cepuri un, viņu uz kreisās rokas izdauzīdams, teica bailīgi pusbalsī: «Lai dievs žēlīgs!» Tad iegāja rijas priekšā un sāka ar citiem tādiem pašiem spriest, ka labi nebūšot: jo pērkoņa uguni lejot, jo trakāk vien degot, un baļķu jau nedrīkstot pavisam raut laukā. «Lai nu strādā, lai strādā, redzēs, kā veiksies?» tas pats, kurš bija pliķi dabūjis, sacīja. «Tur jau ne vārda nedrīkst teikt. Vai nav redzēts, kā šādiem gudriniekiem izdodas? Lūk, kur Spaļaukās arī, kad bij iesperts, tāpat lēja vai veselu dīķi virsū, bet izdega gandrīz ar visiem pamatiem. No izrautām baļķēm bij priekš jaunās rijas tik vienu stenderi vien iztaisījuši, bet pa gadu desmit uguns — laikam no sērkociņa — klājienā iekšā.»