«Brīnuma lietas jau šos laikos redzam un dzirdam gan arvienu va rāk nekā tad, kad mēs augām,» kāds cits atbildēja. «Man stāstīja pi sētā kāds zaldāts, kurš nupat atnācis no poļiem, ka tagad es izdomāts tāds smērs, ar kuru varēšot smērēt visu: acis, zābakus, matu zirgu lietas — ar vārdu sakot — visu. Šādi paši gudrinieki tad izgudro gan neredzētus smērus, gan citu visu un paši arī der visās vietās.»
Pietuka Krustiņa kuplejas mantoja tādu patikšanu, ka viņš pa atzina par savu pieklājības pienākumu dziedāt viņas vairāk reižu no vietas, jo plaukšķināšanas un saukšanas netrūka, kaut gan no iecel saucēju un plaukšķinātāju kora nebij vairs atrodams arī ne pats vadoni Pēc dziedāšanas Pietuka Krustiņš nogāja atkal savā vietā pie lielmaņu galda, kur citi viņu ar slavu pavisam apbēra un sauca ikkatrs, glāzi pasniegdams: «Sveiks!» — uz ko viņam vajadzēja atbildēt ikkatrai! «Vesels!»
Tā sēdot un sveicinoties, Prātnieks pa kādu brīdi iedomājās rād jel reiz šovakar savu komitejas prezidenta amatu, paskubinādams Pietuka Krustiņu steigties ar programas darbiem, lai varot tikt galā, jo laiks esot īss un darba daudz. Pietuka Krustiņš lika to tūliņ vērā un gāja meklēt applaudisemangas direktoru uz runas turēšanu par ļauj kārtu saderību un cilvēku mīlestību pasaules univerzumā; bet Bisa bij pazudis, tik vien daži sacīja, ka viņš guļot līdz ar Ķenci savos ratos. Pietuka Krustiņš gāja priedēs iekšā meklēt, bet pazuda pats ar kā Noasa balodis, un daži smējās, ka tai pusē, uz kuru viņš aizgāji nemaz Bisara zirga neesot. Prātnieks, nevarēdams Pietuka Krustiņa sagaidīt, gribēja sūtīt Švaukstu un gāja viņu meklēt, bet neatrada; tik vien daži sacīja, ka nesen viņš uz tribīnes kaut ko nesaprotamu buldurējis, bet pēc tam neesot vairs redzēts.
Šī bij varbūt zīme, ka laiks ir doties no šā viesību šķirsta ārā, bet laikam neviens to nenojēdza vai arī nelika vērā.
Piepeši atskanēja mežā visapkārt kliegšana, brīkšķēšana un visāt negants troksnis; cilvēki ar aiztītiem sejiem un rungām rokās gāzās no meža laukā, satrieca vispirms laterņus un lampas, tā ka acumirklī palika visi viesi tumsā, kuru starpā izcēlās uz reizi baiļu kliegšana un vaimanas, īsti ap lielmaņu galdu, noplīkšķēja arī viens revolvera šāviens, un bij dzirdama cilvēku dauzīšana ar rungām. Drīz izklīda visi viesi, no uzbrucējiem triekti, pa malu malām, bet jo vairāk uz muižas pusi, kā no kliegšanas un cita trokšņa varēja nomanīt. Tai pašā brīdī atspīdēja arī ne visai lielā tālumā ugunsgrēks. — >—
Otrā rītā bij Slātavā liels nemiers un neaprakstāma iztrūcināšanās, aiz kuras pazuda pavisam vakarējais pēc goda maltītes piedzīvotais traucēklis, kurš gan nebij iztriecis nevienam dzīvības iz miesām, bet gan daudziem kādu daļu no veselības; pazuda arī ugunsgrēks, kurš bij aprijis Prātnieka klēti ar daudz mantām; pazuda arī tai pašā naktī no ganības nozagtie Bisara divi zirgi un daži citi negaidīti notikumi. Līdz ar visiem tiem notikumiem bij Slātavā, laikam pa goda maltītes laiku, notikusi zādzība pie pašām dārgākām lietām, kādas vien pa visu muižu atradās un kuras apsargāt nebij tomēr nācis nevienam prātā: izzagti bij no palīga mērnieku dzīvokļa jeb darba zāles visi jaunie Slā- tavas un Čangalienas ruļļi, kurus patlaban nākošās dienās pilnīgi pabeigtu taisīt. Mērniekam Feldhauzenam, šo ziņu dzirdot, tikko gandrīz neapstājās asinis, jo tie pazudušie papīra gabali bij dažus desmit tūkstošus rubļus vērtībā, un tanīs atradās tagad lielākā puse no visas viņa mantas.
Acumirklī valsts valdība iztrieca ziņas pa visu valsti un arī uz čangaliešiem, lai ikkatrs saimnieks valsts valdības, tiesas un runas vīru vadīšanā pārmeklē uz viscietāko savu zemi, mežus, ēkas un ūdeņus; pats mērnieks un muižas valdība sūtīja ziņas uz visām telegrāfu un dzelzceļu stacijām, kā arī pie lieliem tiltiem un pārcelšanas plostiem priekšā, pieminēdami un aprakstīdami arī Bisara nozagtos zirgus, jo cēlās domas, ka zaglis būšot aiznesis ruļļus uz viņiem jāšus. Pateicības algas izsolīja mērnieks bez žēlastības tikpat par ruļļiem, kā arī par pašu zagli un par abiem kopā.
Bez tam pavēlēja izmeklēt, kur katrs Slātavas un Čangalienas iedzīvotājs to nakti bijis, ca,ur ko varbūt pienāktu ari tos viesību traucētājus. — Domas varētu krist vienīgi uz Šrekhuberu, bet tas bij, kā to apliecināja no mērnieka ap sudmalām slepen nostādītie sargi un slepeni uzlūki malēju starpā, palicis visu nakti mājā, strādādams namā pie malšanas pāri pusnaktij un aiziedams gulēt savās istabās tik uz rīta pusi, neilgi priekš gaismas un pēc tam, kad visas kliegšanas un trokšņi mežā un muižā bijuši jau sen norimuši, tāpēc nevarēja Šrekhuberam nekādi piekļūt un viņš bij jāatstāj pilnā mierā.
Visus muižas ļaudis izsūtīja tūliņ pārmeklēt muižas mežus, šķūņus,ūdeņus, bedres un citas visas vietas. Meklētāji nogāja gandrīz visupirms uz zināmo goda maltītes vietu, gribēdami redzēt, kāda viņa tagad izskatās, un tur bij arī patiesi bailīgs izskats: viss sasists, salauzts un nopostīts kā jau īstā pamestā kaujas laukā; neviens trauciņš nebij pamests vesels, un pat tribīne noārdīta pavisam. Traucētāji, kā varēja noprast, bij pēc viesu izsišanas un izklīdināšanas griezušies atpakaļ un izpostījuši visu. Zemē atradās šur un tur cepures, krūmos saplosīti mēteļi un kažoki, kurus bij viesi tanīs pakāruši. Arī mērnieka skaistais revolveris, kuru viņš bij gribējis nestundā lietot, gulēja sadauzītu galdu un krēslu skambās. Pašā tai acumirklī, kur pirmā lode taisījās svilpt kādam uzmācējam krūtīs, rungas sitiens no otras puses pa roku deva lodei citu virzienu, laikam tukšā gaisā, un piespieda revolveri izlaist zemā. Kā pie visa varēja nomanīt, tad uzbrucēji bij aizņēmuši it īpaši lielmaņu galdu un jo vairāk pašus pirmākos pie šā galda. Tomēr Feldhauzens, Raņķis un vēl kādi palīgi bij spējuši caur savu izmanību no smagākiem sitieniem izvairīties un izmukt pa tumsu pašiem uzbrucējiem cauri mežā iekšā; turpretī tiem, kuri devās tūliņ uz muižas pusi, klājās diezgan grūti.