Applaudisemangas un ordonances direktori, pats kuratorijas prezidents un komitejas aktuars, kā arī kārtībnieks «her Švaukstē» līdz ar dažiem mērnieku jauniem kungiem atradās vēl turpat priedēs. Bisara sieva, vaimanādama par nozagtiem zirgiem, bij atskrējusi paša meklēt un atradusi abus ar Ķenci ratos guļam. Bisars, kaut gan drusku sabozies, bij jau kājās, bet Ķencis, kuram bij allaž grūtas paģiras, vaidēja pa ratiem tik gauži, ka sirds plīsa, klausoties vien: «Vai dieviņ! Vai dieviņ! Gals rokā, gals rokā! Dodat sievai ziņu!» Pietuka Krustiņš, Švauksts, mērnieku jauni kungi un vēl daži citi arī sāka pamazām cilāties un meklēt cepuru, kā arī citu lietu. Švauksts bij pagaisinājis arī savu sarkano šalli, par ko gribēja neganti pa vāciski sirdīties, bet tālu netika, jo vairāk nevarēja izsacīt kā tik: «Deiwel' weis, wo mein mice unt schall!» Mērnieku jauni kungi arī ņurdēja, drusku sevī sirdīdamies, bet Pietuka Krustiņš meklēja klusām un nopietni savas cepures, neatbildēdams arī mērnieka kučieram nekā, kad tas jautāja, ko domājot prezidenta kungs tagad par kuratoriju.
Kamēr zādzību meklētāji smējās un kavējās ap šiem pieminētiem, tikām Bisara sieva darbojās visā spēkā dabūt Ķenci no Bisara ratiem laukā, ka var braukt projām un dzīties varbūt zirgu zaglim pakaļ, bet Ķencis, Lāpāt briesmīgi vaidēdams, gulēja ratos kā svina bluķis un nebij sievietim pakustināms nedz uz vienu, nedz uz otru pusi. Piepeši Bisariene sāka lādēt Ķenci visā kaklā, un kāds no zādzību meklētājiem paskatījies uzsauca citiem: «Nākat šurp, nākat šurp, skataties, kā Ķencis kauj āžus!» Par āžu kaušanu viņš nosauca īpašu gadījumu, kāds uziet dzērājiem grūtās paģirās, un citi to tūliņ saprata, jo tas jau bij pazīstams izteikums. Pēc tam Ķencis sāka nākt pie atmaņas un viņam metās laikam drusku vieglāk, tā ka Bisara sievai, kaut gan ar vīra palīgu, bij pēdīgi iespējams dabūt viņu no ratiem ārā un aizbraukt. Ķencis, piedurknē slaucīdamies, atsēdās uz celma itin kā pēc nezin cik grūta darba, sākdams vilkt dvašu gari un smagi un runādams: «Ak tu dieviņ, nu jau metas drusku vieglāk! — Kā tur vakar piegāju pie tā lielmaņu galda, tā velns zin ko iedeva, ko ne. Iedzerot bij itin mīksts un pasalds, bet pēc sametās briesmīgi grūt.»
Pa labu brīdi bij Ķencis jau tik tāļu atpūties, ka varēja sākt domāt uz savu zirgu un līdz ar to laikam uz projām braukšanu. Tikpat zirgu, kā ratus Ķencis atrada pie veselības, jo tie stāvēja drusku dziļāk mežā un savrup kādā biezumā. Turpretī citi rati, kuri stāvēja tuvāk pie normālās, bij sadauzīti, zirgi visi aizjādelēti vai aiztrenkāti ar sagraizītām lietām. Ķenča zirgs par laimi nebij vis arī bada cietis, jo Ķencis pats, labs zirgu kopējs būdams, vakarā vēl pie skaidra prāta padeva viņam auzas. Lai gan vēl ar lielu grūtumu un vaidēdams, tomēr pēc laba laika sajūdza zirgu uz projām braukšanu. Kad jau bij izbraucis norā un sēdās ratos iekšā, tāpat ar visu zaļo krustu uz cepures, kurai širmis tagad stāvēja starp kreiso ausi un aci, tad kāds no zādzību meklētājiem zobodams ieprasījās: «Nu, bāliņ, puis, kad nu atkal brauksi uz goda maltīti?»
«Nebraukšu vairs savu laiku uz jūsu goda maltītēm!» Ķencis paģiru īgnumā atteica. «Cepjat un vārāt, ja gribat, visu, kā sacīt jāsaka, vai tīros sivēna taukos vien, bet Ķenča kunga vairs neredzēsat.»
5.Mērnieks un muižas valdība
Mērnieks un muižas valdība darīja joprojām pie zādzības sadzīšanas visu, ko vien tik iespēja, nežēlodama nedz laika, nedz naudas šai svarīgai lietai par labu, un citādi darīt arī nevarēja, jo pie šā notikuma karājās mērnieka liktenis tā, ka, ja zādzība paliek nesadzīta un ruļļi neatdabūti, tad viņam jākrīt stāvu nabadzībā. Arī muižas valdībai tad cēlās caur šo pašu lietu dažs ne visai mazs pametums, tāpēc darbojās savienotiem spēkiem un bez mitēšanās visādā ziņā un uz visām pusēm. Abas valstis, Slātava un Čangaliena, bij pārmeklētas jau vairāk reižu no vienas vietas un gandrīz ar iesmiem vispāri nodurstītas. Pārklausīti bij arī abēju valšķu iedzīvotāji, kur katrs to nakti bijis, bet ar to nepanāca tāpat nekā, jo gandrīz ikkatrs atrādīja savus ceļus. Visur izsūtīja garus un plašus sludinājumus trijās valodās un apsolīja atradējam vai uzrādītājam bagātu pateicības algu.
Lai gan, tā sirdīgi un cītīgi darbojoties, bij pagājusi jau daža nedēļa, tad tomēr darbam nerādījās vēl nekādas sekmes, jo līdz šim nebij nomanījuši ne uz kuru pusi arī pašu mazāko zādzības pēdu, nebij arī pat neviena cilvēka, uz kuru varētu mest jel zādzības domas. Arī ļaužu valodām un izrunām nebij nekādas vielas, kuras gan šādos gadījumos lēti netrūkst.
Visupēdīgi tomēr dabūja šī zādzību meklēšana tīri netīšu vairāk dzīvības un viņai radās vismazāk vieta jeb puse, kurp savas domas griezt, tāpat arī ļaužu izsalkums pēc jaunām valodām varēja drusku aprimties, jo, lai gan tās barības bij maz, tad tomēr tas pats mazums ļoti salds un viņu stipri krimta.
Tas atgadījums bij šāds.
Kādas nedēļas pēc goda maltītes un pēc veltīgās zādzību meklēšanas parādījās slātaviešos tīri negaidot un nedomājot Liena. Vispirms viņa bij redzēta mācītāja muižā, kur runājusi īsu brīdi ar mācītāju un pēc tam aizgājusi uz Irbēniem. Neticamā un nedomājamā ātrumā šī ziņa izpaudās no ciema uz ciemu, un otrā dienā zināja to gandrīz visi slātavieši, jo dažas sievas gāja aiz kaut kāda cita iemesla tīši uz kaimiņiem, lai tik var dabūt tur ielaist šo mēļu liesmu. Dažas gāja pat uz Irbēniem, lai var dabūt pašu Lienu redzēt un dzirdēt kaut ko vairāk un tuvāk.