Lienas sejs bij nemierīgs, iztraucēts, baiļu, bēdu un rūpju pilns. Nevar īsti noteikt, ko Oļiniete domāja pirmajā acumirklī, kad Lienu ieraudzīja, un ar kādu prātu to saņēma, bet to gan var teikt, ka ļaunuma vis taī brīdī nevarēja pie viņas nomanīt, turpretī gan brīnīšanos, iztrūkšanos un nevaldāmu ziņkārību.
"Lai nu tu esi bijusi kur būdama, bet labi tev nav klājies - to var tūliņ nomanīt," viņa, līdzko Lienu ieraudzījusi, izsaucās. "Labāk nu izstāsti tūliņ bez meliem - kur tu paliki pēc tam, kad no šejienes izgāji, solīdamies iet uz maniem radiem?"
Liena neatbildēja nekā, bet, Oļinieti noskūpstījusi, sāka raudāt, atkrita krēslā un aizklāja ar abām rokām acis.
"Nekā! Vai dzirdi arī, ko es tev saku, vai ne?" Oļiniete nepacietīgi uzstāja. "Jo vai zini, ka man būs Pestītājam par tevi jāatbild? Var būt, ka prasīs tūliņ, līdzko ieiešu debesīs, mani viņš pazīs pēc valodas vien, kā jau daždien savu brūti."
Liena kādus acumirkļus atņēmās, it kā spēku smeldama uz kādu bīstamu soli, un tad sacīja: "Es aizgāju pie Kaspara un tagad esmu viņa sieva. Ja tev ir iespējams par to uz mani neļaunoties, tad neļaunojies." Šos pēdējos vārdus gan Liena izsacīja tik tā kā pa ieradumam, jo ticēt viņa nebūt neticēja, ka Oļiniete spēs vai gribēs neļaunoties; un, ka tas bij tiesa, to viņa nomanīja Oļinietes sejā jau tūliņ pie saviem pirmiem vārdiem, un pēdējos vārdus Liena dabūja izrunāt gan tik tādēļ, ka Oļinietei trūka pirmā acumirklī derīgu vārdu, ar ko vidū krist, jo tā nupat dzirdētā ziņa bij tik liela, ka ierasta sirdīšanās un lādēšanās izlikās viņai šaī vajadzībā tik niecīga un maza, ka pie tās nebij pavisam ko ķerties. Visas laicīgās jeb zemes lietas, ar kurām bij Oļiniete līdz šim Lienu biedinājusi, viņai izrādījās tagad vairs par nespēcīgām, tāpēc sniedzās pie pašām lielākām, kādas vien tik varēja būt atrodamas. Bet tādēļ, ka šis biedināšanas, sodīšanas un sažēlināšanas ceļš pret Lienu nebij vēl iestaigāts, kā arī tādēļ, ka Oļinietes sirds bij visai pilna, tad no pirmā gala tā plosīšanās nemaz neveicās, jo, lielas lietas grābstot, gandrīz tik mazas vien gadījās, tā ka tik pa labu brīdi viņas valoda varēja ietaisīties īstenā spēkā pie šādiem vārdiem: "To tu nedomā, ka nu es vairs Dieva priekšā par tevi labu vārdu metīšu, bet drīzāk gan vēl pasacīšu, lai tevis debesīs nelaiž, jo maniem vārdiem viņš klausīs. Ak tu gribi laikam, lai es tur, kur sēdēs rindā Elia, apustuļi, Mozus un tie pravieši, tevis dēļ riju kaunu tāpat kā tagad šaī pasaulē? Es ar savu veci ieiešu debesīs un dzīvošu no žēlastības priecīgi ar eņģeļiem pa jēra kāzām, bet tevis neņems ne paši velni ellē pretī! Redzēs, kur tad tu paliksi, kad debesīs nelaidīs un kad zeme ar visiem grēciniekiem aizies projām pa gaisu kā satīta grāmata? Dieva bērna un ticīga cilvēka vis neviens tā neieēdinās un nepievils kā tevi. Lai palūko mani kāds tā piemānīt ar savu mīlestību un vilināt sevīm līdz, tad dabūs redzēt, vai es iešu. Lūk, kā nedrīkst manis neviens kārdināt, jo zin gan, ka neder nemaz iesākt, tādēļ ka tad labi nebūs; bet tu skrien līdz kaut kādam badmirim. Prātnieka Andžs būs drīz varbūt vai nu par kādu valdinieku, vai par tiesas vīru, un meitas ies pie viņa plēsdamās tev par žēlabām. Klēts Prātnieka Andžam bij smalku dzērienu, cukura, kviešu miltu un cita visāda labuma pilna piekrājusies, tā ka paša kāzās nemaz viss neizietu, arī audekli stāvēja piekrauti baķiem vien kā vēveram. Bet ej nu paskaties - kur vairs to labumu atradīsi? Sadedzis ir viss, un paši stikli stāv sakusuši pikiem vien. Ar negodu ej laukā no manas mājas! Negodīgā meita tu!"
"Mad, Mad, valdies jel, valdies!" Oļiņš, kurš, būdams laukā pie darba, bij dzirdējis, ka Liena esot klāt, ienākdams sacīja. "Dieva vārdi jau māca, ka cilvēkam būs cits citam piedot, jo vai gan tu pati arī esi gluži bez grēkiem?"
"Kāds tu esi man manu grēku piemetējs?" Oļiniete pikti iesaucās. "Ja man ir varbūt kādreiz savā mūžā kādas pasaulīgas domas prātā iešāvušās, tad tādēļ vis Pestītājs nedrīkst manis pazudināt, jo tad es pastara dienā pasacīšu skaidri visu citu priekšā, ka, ja tāda nieka grēciņa viņš nevar piedot, kam tad viņam vajadzēja pavisam ciest un mirt? Kādēļ tad viņš ir saucams par Pestītāju?
Gādā vien, ka vari dabūt pats savu grēku vezumu no sirds laukā, bet par maniem grēkiem nebēdājies nekā - par tiem es pati zināšu. Man ir viņi jau piedoti priekš dzimšanas pie krusta staba."
"Viņai jau arī Dievs var piedot tāpat kā tev, jo viņa žēlastība ir neizmērojama," Oļiņš sacīja nedrošā balsī, it kā kad gribētu sievu pielabināt.
"Ko tu līdzini mani ar to vazanku!" Oļiniete, uz Lienu zīmēdama, ļoti varizejīgi atsaucās. "Vai tu gan domā, ka es ļaušu, lai viņai grēkus piedod? Jo, ja Pestītājs tā grib darīt, kāda vajadzība tad man ir būt par Dieva bērnu un mocīties ar staigāšanu pa šauro ceļu! Viņa izgrēkojusies lai tiek debesīs tāpat kā es, krustu iznesusies, staigādama ik svētdienas! Vai es arī tad nevarētu labāk izgrēkoties tāpat kā viņa nekā nāvīties ar krusta nešanu? Tādēļ laukā tu, klaidoņa, no manas mājas un sargies vairs turpmāk še rādīties!" viņa, uz Lienu pagriezusies, kliedza.