Oļinieti pagalmā sastapis, Prātnieks pēc sasveicināšanās un īsa ievadījuma iesāka: "Es dzirdēju, Oļiņa māt, ka tava pazudusē meita esot atradusies?"
"Jā, te jau bij gan kā čigāniete ievilkusies," Oļiniete ar nepatikšanu atbildēja.
"Ak tad šodien vairs nav vis še?" Prātnieks jautāja tā, ka varēja nomanīt, ka viņam ir žēl, ka savās cerībās vīlies.
"Vai es, Andž, viņu te turēšu?" Oļiniete atteica. "Es izdzinu taī pašā stundā laukā, lai iet, kurp grib, jo kāds labums tagad vairs ir no viņas?"
"Es dzirdēju, ka esot vīrs aizbēdzis un pate staigājot tagad meklēdama," Prātnieks sacīja ar nejaukiem smiekliem, kuros varēja redzēt īstu prieku par Lienas nelaimi.
"Vai aizbēdzis?" Oļiniete priecīgi iesaucās. "Ak, tā viņai vajadzēja, tā viņai, Andž, vajadzēja! To ir Dievs labi darījis."
"Bet vai tu vēl to nezināji?" Prātnieks kā brīnodamies jautāja. "Vai tev nestāstīja savu bēdu? Es domāju, ka tādēļ vien ir nākusi šurp."
"Gribēja gan stāstīt, bet es nemaz vairs neklausījos," Oļiniete atteica, "līdzko dabūju dzirdēt, ka neesot vairs meita, bet jau tā paša nelieša sieva, tad triecu pa durvīm ārā. Bet kur tu dzirdēji, Andž, par viņas vīra pazušanu?"
"Mācītāja muižā runāja. Tur laikam kāds no saimes noklausījies, kad mācītājam stāstījusi. Esot pats priekš kādām nedēļām, augusta mēneša beigās izgājis, solīdamies nākt šurp uz Slātavu un nonest mūsu mācītājam salaulāšanas zīmi, bet, kā gājis, tā palicis, neesot redzēts pie mācītāja, ne citur."
"Ak tā bijis? Šurp atnācis? Nudien, Andž, nudien, tad tici vien droši, ka cits nav zadzis nedz ruļļu, nedz Bisara zirgu, nedz arī tavas klēts dedzinājis," Oļiniete iesaucās. "Tas ir skaidri kā pieci pirksti! Ne uz citu domājat, ne grēkojat, ne arī cits tik liels blēdis ir kā viņš."
"Jā, jā, var gan būt tiesa," Prātnieks ar labpatikšanu viņai piekrita, pie sevis brīnodamies, ka nebij pats tūliņ nācis uz šām domām.
"Tas ir tiesa, Andž, skaidra tiesa kā zelts! Tur nemaz vairs nešaubies. Un es nemaz neticu, ka viņi ir pavisam salaulājušies, jo tā zīmju nēsāšana ir tik tāda iemesla meklēšana, lai var tikt pie zagšanas. Ak, tāda posta cilvēka! Kaut viņš kaklu nolauztu elles ratā! Mērnieki bij nu, paldies Dievam, izvadīti, izēdināti, izdzirdīti, izguldīti, un visiem savas robežiņas rokā, lai nu kādas viņas kuram; bet nu nāks atkal otrreiz kā kara laiki pār pasauli, un tad būs stāvu jāizput aiz mērniekiem vien!"
Prātnieks negāja šoreiz nemaz istabā, bet pēc šās sarunas aizbrauca tūliņ projām, aizbildinādamies, ka jaunais zirgs esot nemierīgs un nestāvot. Tomēr īstā lieta, kādēļ viņš šoreiz ilgāk nepalika, bija tā, ka gribēja steigties Oļinietes izsacītās domas izlietot. Pats viņš gan nebūt nedomāja un neticēja, ka Kaspars ir pie tiem pieminētiem noziegumiem vainīgs un ka tos viņam pierādīs, bet Prātnieks gribēja tik Lienai riebt un griezt to lietu tā, ka valdība viņu vismazāk apcietina un labi paspīdzina. Viss tas bij jādara viņam ar steigšanu, jo Kaspars varēja, kas zin, drīz atrasties un attaisnoties, caur ko šis pirmais atriebšanās gadījums par to, ka Liena precības lietās viņu atraidījusi, aizietu neizlietots garām.
Nākošās dienās runāja visur klaji un droši, ka tikpat tās zādzības, kā arī dedzināšana esot viss Kaspara darbs: papriekšu viņš izzadzis ruļļus, tad Bisara zirgus un, garām jādams, nodedzinājis Prātniekam klēti. Liena, kura lieloties Kasparam par pielaulātu, kas gan neesot nemaz tiesa, staigājot tagad, viņu meklēdama. Bet kas nu došot zagli un dedzinātāju atrast! Varbūt esot jau tagad nolauzis kaklu poļos vai leišos. Lienu viņš gribējis tik vien labi izmānīt un tad atstāt. Citi turpretī zināja skaidri, ka Liena arī bijusi pie zagšanas daļā, bet pēc bēgot atšķīrusies un nevarējusi vairs sava biedra atrast, kurš ruļļus aiznesis jāšus viens pats uz Bisara zirgiem. Liena par to atrodoties valdības ziņā apcietināta un esot jau pa daļai savus noziegumus izsacījusi. Vēl daži apliecināja itin stipri, ka Kaspars esot taī un taī pilsētā saņemts ar visiem ruļļiem cieti, bet Bisara zirgus bijis gan jau pārdevis. Viņš esot jau atsūtīts uz guberņas pilsētu un nākšot drīz no apriņķa pilsētas arestantu kārtā uz Slātavu.
Šās valodas nepalika vis tik ļaužu mutē vien, bet mērnieks uzdeva valsts valdībai patiesi Lienu apcietināt un pārklausīt, tik vien viņa nebij tad vairs nekur atrodama, caur ko sāka krist izpaustās domas par zādzību līdzzināšanu un par dalību pie tām jo vairāk uz viņu, tā ka klaušināšanu pēc Lienas valsts valdība izpauda un izplatīja arī visapkārt un labi tāļu caur citām valstīm jeb pagastiem tomēr veltīgi.
Visas šās ļaužu valodas, kā arī Lienas piepešā parādīšanās un pazušana piespieda zādzību meklētājus nopietni un cieti turēt domas uz Kasparu. Tie izrakstīja uz visām pusēm ķeršanas vēstules pēc tāda cilvēka līdz ar goda maksas izsolīšanu tam, kas var dot par viņu skaidras ziņas.
Pēc kādām nedēļām vēlāk uzklīda slātaviešos Annuža, Lienas un Kaspara meklēdama. Caur to sacēlās atkal jaunas valodas, un drīz bij Annuža arī pie zināmiem noziegumiem daļiniece. Kad viņa dzirdēja, ka Liena gan slātaviešos manīta, bet Kaspars ne, tad gribēja iet tāļāk un Dievs zin kurp, bet jau šis garais ceļš līdz Slātavai bij noņēmis viņai vecuma spēkus tik ļoti, ka par iešanu nebijis vairs ko domāt. Gan viņa gribēja un cerēja caur atpūšanos atspirgt un iestiprināties, tādēļ apņēmās palikt kādas dienas uz vietas pie sava pēdējā saimnieka, kura ziņā stāvēja arī viņas vecais ratiņš un citas kādas pūles.
Kaut gan viņa jau kādas dienas pēc atnākšanas bij nodzīvojusi, atpūzdamās un iestiprināšanās gaidīdama, tad tomēr tā negribēja vis nākt, bet turpretī sāka zust jo vairāk tas pats spēka mazumiņš, kurš bij vēl atlicies. Visupēdīgi Annuža iesirga un, kaut gan ne visai grūti, tad tomēr tā, ka vajadzēja palikt kādu nedēļu uz gultas, jo caur bēdām, nemieru, negulēšanu jeb miega nenākšanu, caur ceļa grūtībām un pat trūcību bij viņas jūtekļi paguruši līdz vājumam.