Annužas atnākšana Slātavā bij arī zādzību meklētājiem drīz zināma līdz ar visām ļaužu valodām, domām un spriedumiem. Tie nepameta vis viņas neievērotas, bet aicināja tūliņ pie pārklausīšanas. Kad Annuža aiz vājuma nevarēja iet, tad atstāja viņu saimnieka zināšanā un apgalvošanā, lai, kad izveseļojas, neizlaiž nekur no mājas, bet sūta bez kavēšanās tiesas priekšā, ko viņš, zināms, arī darīja, līdzko tik vājniece pienācīgi atspirga. Zināms gan, ka saimniekam nevajadzēja nemaz Annužas skubināt pie šā pienākuma piepildīšanas, bet tik vien likt viņu braukšus novest uz muižu, jo pati viņa ar savu pabailīgo un paklausīgo dabu vīkšās un taisījās, pat vai vāja būdama, iet, tāpēc ka prāts neesot nemaz mierīgs Dievs zin ko tur no viņas prasīšot, ko ne. Un ka ilgas neiešanas dēļ neliekot vien sodā. Tik vien kājām viņas nevarēja laist, kaut gan pati to gribēja, baidīdamās būt saimniekam par nastu.
Pie pārklausīšanas prasīja Annužai vispirms, kur viņa šo vasaru bijusi.
Annuža nopūtās, atņēmās un tad sāka stāstīt:
"Es jau gan esmu dzirdējusi un zinu, kādas valodas ir še izpaustas un kādas domas tur par Kasparu, Lienu un arī par mani, tāpēc izteikšu skaidri visu, lai valdnieki redz, ka ļaudis dara mums netaisnību ar savām valodām. To jau zin ir Dievs, ir cilvēki, ka Kaspars ar Lienu ir tikpat kā mani bērni un ka es bez viņiem nevaru dzīvot, tāpēc es, zinādama jau agrāk, ka šie bērni viens otru cerē un ka Oļiņu māte ir tam stipri pretī, palīdzēju viņiem saieties un nogāju līdz ar to arī pati pie tiem dzīvot kā mātes vietā. Gan ir tiesa, ka es Lienu aizvedu bez ziņas, bet citādi arī viņas glābt nevarēju, jo, kā viņai klājās pēdējā laikā pie Oļiņiem, tas visiem zināms, un tādas dzīves tā meitene nevarēja ilgi panest, nedz arī iziet pretī prātam tur, kur Oļiņi gribēja. Kaspars, pēc tam kad viņam še vai nu ar taisnību, vai ar netaisnību, par ko spriedīs tiesu savā laikā gan pats Dievs, bij māja atņemta, tad zemes valdīt viņš vairs negribēja, jo ko gan šinīs laikos kurš, ar algas cilvēkiem strādādams, ir panācis? Viņš gribēja mierīgas vietiņas un darba par sevi, tādēļ aizgāja uz jūrmalniekiem vēl labi tāļu aiz savas dzimtenes, apmetās kādā jūrmalas būdiņā, gribēdams darboties ar zveju un malkas dzīšanu uz pilsētām. Es ar Lienu, kad nogāju, paliku pie saviem radiem, kuri ir labi tāļu šaipius tagadējās Kaspara dzīves vietas. Tur mēs abas uzturējāmies līdz tam laikam, kur Kaspars ar Lienu salaulājās, jo tagad tie ir vīrs un sieva.
Pēc tam es paliku turpat pie viņiem un mēs, pavisam četri cilvēki: Kaspars, Liena, Tenis un es, dzīvojām pa iesākumam gan grūti, bet pilnā mierā un no neviena ienaidnieka netraucēti. Kasparam bij reti vaļa mājā būt, turpretī mēs trīs negājām gandrīz nekur laukā, bet kopām pa māju govtiņu līdz ar maziem dārziņiem, kuri ir pie tās mājiņas klāt.
Ap Bērtuļa dienu izgadījās Kasparam drusku vaļīgāks laiks, kurā viņš nodomāja izstaigāt Slātavu un nonest šejienes mācītājam savu salaulāšanas zīmi un vēl kādas citas darīšanas te izdarīt. Ikkatrs, kas Kasparu pazīst, zin, ka sava vārda viņš neviļ, ja vien cik necik spēj to pildīt, tāpēc mēs gaidījām droši noliktās dienās viņu atnākam, bet nesagaidījām. Pagāja vēl dažas dienas - visa nedēļa un vēl vairāk, bet Kaspara nejuta. Liena nebij vairs apmierinājama un taisījās nākt uz Slātavu Kasparu meklēt. Viņa atnāca, un mēs, vecie mājnieki, gaidījām, gaidījām atpakaļ, bet nevarējām sagaidīt nekatra: nedz meklētājas, nedz meklējamā. Nu vairs nebij nekas labs domājams un nemiers sāka mocīt mani savu reizi. Dažu nakti pavadīju bez miega, nezinādama, ko iesākt, ko ne, jo tik gara ceļa uz Slātavu neiedrošinājos viena pati uzņemt. Tomēr jānāk vien bij - cita nekā nevarēja izdomāt. Gan nu Tenis arī neliedzās nākt, bet viņam es nevarēju uzticēties, vai atnāk vai ne, tādēļ ka viņš brīžam aiziet pavisam uz otru pusi, turklāt es nomanīju, ka Tenim visai lielu bēdu nav un ka viņš varēs palikt mājā mierīgāks nekā es, tādēļ virzījos vien pati laukā un nācu šurp. Kas tāļāk noticis, to jūs zināt tikpat kā es, jo Kaspars nav slātaviešos redzēts, bet vienīgi tik Liena, kura, meitene, savās bēdās ir aizgājusi vai nu vēl tāļāk Kasparu meklēt, vai atkal griezusies pa kādu citu ceļu uz savu pusi atpakaļ. Es šaī rudens laikā nedz spēju, nedz drīkstu vairs turp iet, bet palikšu pa ziemu laikam tepat pie sava tagadējā saimnieka pirtiņā ar visu nemieru un bēdām, lai Dievs dara ko darīdams. Bet jūs, cilvēki, lai nu esat vai valdinieki, vai kungi, neapgrēkojaties, turēdami par zagli un dedzinātāju to, kurš nav nekad tāds bijis un arī nekad nebūs. Domājat uz ko domādami un meklējat noziedznieku kur meklēdami, bet Kaspars vainīgs nav, un to es varu apliecināt droši priekš Dieva un cilvēkiem."
Še Annuža savu stāstīšanu nobeidza, un vairāk nevarēja no viņas nekā izdabūt nedz caur jautāšanu, nedz caur pavēlēšanu. Gan pārklausītāji un zādzību meklētāji paši arī neturēja cieti Kasparu par vainīgu, tomēr viņa piepešā pazušana bij un palika visiem par brīnumu un ļaužu valodām par cēloni. It īpaši visi runāja ar labpatikšanu to, ka Kaspars tik Lienu izmānījis un tagad pats aizbēdzis uz krievu zemi. Par tādām izrunām priecājās un viņas arvienu piepušķoja, zināms, visvairāk Oļiniete ar Prātnieku arī joprojām un arvien vēl tad, kad Annuža jau dzīvoja atkal, kā solījusies, savā pirtiņā un jauna šinī lietā no ārpuses vairs nekā nedzirdēja.