Daža nedēļa vēl pagāja, un vēlais rudens ar visiem saviem draņķa laikiem bij jau klāt. Visas izrunas un valodas par Lienu un Kasparu sāka jau pamazām novecot un rimties, jo jauniem stāstiem un jauniem notikumiem, kuri nāca atkal gan par to pašu zādzību meklēšanu, gan par citām lietām, vajadzēja vietas. Tik vien Annuža nedomāja par neko citu kā tik par saviem bērniem. Viņa pavadīja garās naktis savā pirtiņā viena pati un vairāk bez miega, gan tumsā, bet vienās nopūtās uz Dievu. Arī Oļiniete ar Prātnieku pieminēja gan savās sarunās, gan arī prātā vien nereti Kasparu un Lienu, bet, zināms, tik pavisam otrādā ziņā kā Annuža.
Žēlsirdīgas saimnieces bij atkal devušas Annužai kādus rupjākus vērpšanas darbus - un daža tik tādēļ, lai šai nelaimīgai vecītei būtu laika kavēklim darbs un uzturs, bet uzturu viņai nevajadzēja gandrīz nekāda: viņa dzīvoja vairāk tik no savām bēdām.
Kādu vakaru labi pavēlu un pašā nejaukākā laikā atvērās Annužas mājokļa durvis, kad viņa nekāda svešinieka pie sevis negaidīja, un ienāca pamazām un it kā ar lielu nogurumu sastingusi, salijusi un, protams, arī pārsalusi sieviška. Turpat pie durvīm apstājusies, viņa gribēja kaut ko sacīt, bet likās, ka nespēja, - sāka līgoties, gāzties un pakrita gar zemi. Annuža ar savām vecām un patumšām acīm pie vājas skala gaismiņas gan nedabūja ienācējas nemaz saskatīt un pazīt pavisam ne, tomēr viņai iesitās prātā, ka tā cita nevarot būt kā Liena. Skalu no spraustavas paķērusi, pieskrēja raudzīt un pārliecinājās, ka ir pareizi domājusi: Liena gulēja pie zemes bāla, novārgusi, ar asaru pilnām acīm, slapjās drēbēs un bez atmaņas. Annuža, viņu tādu ieraudzīdama, iekliedzās sāpju pilnā balsī: "Lien, manu Lien, ak tu nabaga bērns!" Skals viņai izkrita no rokas, un pati nometās Lienai līdzās zemē, pacēla tās galvu, paklausījās, vai dvašu velk, un, kad bij pārliecinājusies, ka nav vis pagalam, bet laikam tik aiz briesmīga noguruma un novārguma paģībusi, tad veikļi pacēlās, uzņēma izkritušo un vēl turpat zemē degošo skalu, iesprauda to atkal spraustavā un, savu nespēku vai nevarību aizmirsdama, sāka Lienu kopt un glābt. Pati viņa pēc brīnojās, kur to brīdi nācis tas spēks - nolikt Lienu savā guļamā vietā, noģērbt slapjās drēbes, silti noguldīt un sastingušos locekļus caur berzēšanu iesildīt, jo taī pašā dienā nespējusi atnest sev gandrīz ne ūdens spaiņa no akas.
Pirtiņa gadījās, par laimi, silta, jo Annuža bij to no rīta izkurinājusi, tas arī stipri piepalīdzēja dot viņas karstiem pūliņiem labas sekmes, jo Liena pa brīdi parādīja pilnīgas dzīvības zīmes: viņa atvēra drusku acis, smagi nopūtās un tad nogrima dziļā miegā. Annuža gribēja dot vājniecei spirdzināšanās dēļ kaut ko baudīt, jo viņai gadījās pie rokas krūzīte salda piena, ko saimniece bij atsūtījusi vēl nupat vakarā ar savu dēlēnu, bet Liena neatmodās, un varēja redzēt, ka par īstu miegu tagad viņai nevarēja būt nekas labāks.
Nu Annužai laiks nebij vairs garš, nu viņa neiedomāja vairs sava vājuma un nespēka, nū aizmirsa arī pirmā galā visas bēdas, jo audzinātājas pienākums, kurš nešķiras necik no mātes pienākuma, atdzīvojās ar jaunu spēku viņas vecā, bet siltā sirdī. Uz miegu viņa pati tagad nemaz nedomāja, un nu nebija arī vairs grūt nomodā dzīvot. Viņa glaudīja Lienas kuplos, tumšbrūnos, bet tagad drusku nekoptos matus un bālos vaigus, kuros bij asaras izgrauzušas gandrīz pastāvīgus ceļus, ņēma Lienas svabado roku, sildīja un glaudīja to savās rokās, nemaz gandrīz nemanīdama, ka pašas sausās acīs arī radās asaras itin kā daudzkārt agrākās dienās. Un kā gan nebij rasties asarām Annužas acīs, kad aplūkoja Lienas līdzšinīgo mūžu un to būšanu, kādā viņa tagad atradās, kā arī to dalību, kāda bij šai, ja ne kā vienīgai audzinātājai, tad tomēr gan kā vienīgai izauklētājai pie visa Lienas likteņa? Sirds Annužai krūtīs, tā sakot, lūzin lūza, kad uzlūkoja Lienas iekritušos bālos vaigus, kuri bērnībā bij sārti un pilni kā gatavas ogas, auksto un kluso muti, kura allaž skaisti smaidīja un skaitīja viegli pirmās bērna lūgšaniņas un dziesmu pantiņus, ko Annuža mācīja, izraudātās acis, kuras citkārt spīdēja jauki, laipni un ar īstu bērna uzticību. Gan bij asaras tecējušas no viņām agrāk arī, bet pavisam aiz citādiem cēloņiem un citādās jūtās, it kā toreiz, kad Annužai vajadzēja viņu nodot pie Oļiniem par audzēkni, jo Lienai bij Annuža, kuru gan sauca tik par krustmāti, daudz mīļāka nekā dažam bērnam sava māte, un viņu abu starpā pastāvēja jau no pašām pirmām dienām īsta draudzība. Tomēr tās bij tik īsu sāpju asaras, jo pēc tam viņa varēja iet un gāja arī bieži vien un pilnā priekā pie Annužas ciemoties, kuru turēja tad vēl arvienu jo mīļāku. Turpretī šās asaras, kuras tagad grauza Lienas acis, bij tās dziļās nelaimības asaras, pēc kurām nemēdz nākt vairs laimība vismazāk bez rūgtuma un dzīves smaidi vismazāk bez asaru atmiņām. Annužas ceļi neviļu nolocījās, rokas savienojās un pacēlās līdz ar sirdi augšup šādos lūgšanu vārdos: "Ak Kungs, ak Kungs, vai nav tik manu grēku dēļ šim bērnam viss tas krusts jānes! Jo, ja Oļiņi zinātu visu, kā es viņiem nedrīkstu stāstīt, vai gan tad tie pie viņas tā noziegtos? Tad būtu varbūt viss citādi. Ja ir tā un Tu esi sūtījis visu šo nelaimi par viņu manu grēku dēļ, ak, tad, Kungs Dievs, ņem atkal žēlīgi to no viņas un tiesā mani pašu - ja ne pēc savas žēlastības, tad pēc savas taisnības. Tu pats zini un redzi, ka cilvēki laikam vairs nespēj šās lietas par labu griezt, tādēļ arī nenieka nelīdzētu, ja es vēl tagad savu noslēpumu darītu Oļiņiem zināmu, turpretī tavā spēkā stāv viss, jo tu loki cilvēku sirdis un viņu ceļus kā ūdens straumes. Tu, Kungs, ar savu vispēcību vari darīt arī, ja tas ir tavs prāts, Oļiņiem zināmu, ko es pret viņiem noziegusies, jo es, ak Kungs, gribu krist Tavā dzīva Dieva rokā, kur ir taisnībai līdzās arī žēlastība."