6.Kādā vakarā Feldhauzens pavēstīja Raņķi pie sevis,
Kādā vakarā Feldhauzens pavēstīja Raņķi pie sevis, kas tagad gan ilgi nebij noticis, un sacīja: "Lūk, Ranke, kamēr mēs meklējam zādzību veltīgi un dzenājam zagļus bez pēdām, tikām nāk un piedāvā viņi paši mums tās atpakaļ. Klausāties, kāda vēstule atnāca man šodien pastā:
"Cienīgs kungs!
Jūsu ruļļi atrodas tagad itin drošā vietā, tādēļ, ja jums ir viņu atdabūšana svarā, tad varat par to aprunāties š.g. novembra mēneša divdesmitā dienā ap pulksten desmitiem no rīta Hamburgas viesnīcā septiņpadsmitā numurā."
Nu, ko jūs domājat par to lietu?"
"Hm! Tā lieta ir labu zvēru nagos, no kuriem nav dabūjams par nieku nekas laukā," Raņķis atbildēja.
"Bet man šķiet, ka tas ir tik tāds mānīšanas un muļķošanas darbs," Feldhauzens sacīja.
"Nevar vis zināt," Raņķis domīgi atteica, "es domāju gan drīzāk otrādi, jo kādēļ tad gan ir uzdots skaidri viesnīcas vārds līdz ar istabas numuru? Vismazāk tur var nākt varbūt zādzībai uz kādām slepenām pēdām."
"Bet kas var ticēt, vai šāda uzaicināšana nav atkal tik kādas jaunas blēdības iemesls un ievilināšana kādā jaunā slazdā?" Feldhauzens pabailīgi sacīja.
"Nu, pret jaunām blēdībām un slazdiem ir jāapdrošinās," Raņķis mierīgi atbildēja.
"Bet kas var viņas visas iepriekš paredzēt?"
"Gandrīz var gan paredzēt, jo tā lielākā lieta var būt tik naudas izkrāpšana, un tās jums nevajaga turēt pie sevis, bet nodot pilsētā vispirms drošā glabāšanā."
"Skaidras naudas man gandrīz nemaz nav ko līdz ņemt, tādēļ atkrīt arī tās bēdas par viņas paglabāšanu," Feldhauzens sacīja, pa pusei jokodams, pa pusei patiesībā.
"Tāļāk ir vajadzīgs apbruņoties ar kādiem diviem krietniem revolveriem un labu spāniešu dunci."
"Bet vai nebūtu labāk apgādāties iepriekš jau ar policijas spēku un, ja ir patiesi kādi blēži, tad likt tos tūliņ apcietināt?"
"Nē, ar to neiesākat!" Raņķis biedinādams atbildēja. "Par to jūs nemaz vairs nešaubāties, ka viņi nebūs jau tā uz visām pusēm apdrošinājušies, ka pierādīt viņiem nekā nepierādīs un darīt nenieka nepadarīs, tik vien jūs paši varat pievilkt ar to sev dzīvības nedrošību, tāpēc, ja tā lieta ir tāda un ruļļi atrodas patiesi tādu putnu nagos, tad tie citādi sava laupījuma neatdos kā vien ja ar labu."
"Vai jūs, Ranke, nevarētu nākt man padoma labad līdz?"
"Mana līdziešana nevar būt jums nekādā ziņā par labu, ja vien par kaiti," Raņķis, brīdi padomājis, sacīja, "jo ar diviem viņi darīšanās neielaidīsies un, nomanīdami, ka jūs neesat vis viens vien, varētu sākt visās savās darīšanās jums neuzticēties. Un ko gan es, jums līdzbraukdams, varētu visā šaī lietā līdzēt? Itin nenieka. Uzmanības jums, zināms, vajaga uz ikkatra soļa, un tad jūs nevarat nekādā postā krist."
"Tomēr es vēl nevaru nemaz tai vēstulei ticēt," Feldhauzens pa brītiņu domīgi runāja.
"Jā, viņai pilnīgi ticēt es arī neticu un negribu nemaz jūsu pierunāt viņai ticēt un braukt turp," Raņķis atteica, "bet to vien varu sacīt, ka šādās reizēs nav cilvēkam pēc prāts ar mieru, kad apzinās nedarījis visa, ko varējis, bet pametis dažu kaktiņu neizmeklētu, lai arī vai tik bērns pa smieklam būtu teicis, ka tur atrodas pazudušās lietas. Vismazāk jau šis cēlonis pamudina jūs braukt; un, kas zin, vai tur arī nevar būt patiesi kas vairāk?"
"Jums tiesa - braukt vajadzēs," Feldhauzens pārliecinājies teica, "braukt vajadzēs gan, lai tur ir kas būdams. Tik vien es jums vēl pieminu, ka šī lieta nav un nebūs arī vairāk nevienam zināma kā tik vien man un jums. Tāļāk jāsaka, ka bez naudas braukt būtu pavisam veltīgi. Vai jūs nevarētu man kādus tūkstošus aizdot? Paša kapitāli man noguldīti uz termiņiem."
"Skaidrā naudā man arī daudz nav."
"Nu, dodat, cik ir."
Raņķis nesacīja nekā, bet sēdēja labu brīdi klusu domās. Feldhauzens šo viņa klusumu saprata un runāja tāļāk: "Es negribu nebūt uz ilgu laiku un procentus maksāšu tikpat, cik jūs dabūjat no citiem, tik vien sakāt - cik varēsat dot?"
"Nu, lai tad būtu divi tūkstoši," Raņķis atbildēja tikpat domīgi kā papriekšu.
Feldhauzens gāja tūliņ pie sava rakstāmā galda un, vajadzīgo papīru dabūjis, sāka rakstīt.
"Vai desmit procentu būs diezgan?"
"Nu jā, jā, lai nu tāpat ir vien," Raņķis, acis nolaidis, atbildēja, bet varēja redzēt, ka pāra procentu gan vēl labprāt gribētu klāt. Tad sāka skaitīt naudu - visu gandrīz tik simtu rubļu papīros vien.
Feldhauzenam arī bij drīz vekselis gatavs, un tā nu viņi abi pārmainīja: viens vekseli pret naudu, otrs naudu pret vekseli, viens izlasīja klusu vekseli, otrs pārskaitīja klusu naudu, un pēc abi savus iemantojumus paglabāja kabatās.
Pēc tam bija vakars jau labi vēls un Raņķis taisījās projām, bet papriekšu lūdza vēl Feldhauzenu, lai tas sūtot kādu no saviem cilvēkiem viņu pavadīt.
"Kādēļ tas jums vajadzīgs?" Feldhauzens brīnodamies jautāja.
"Es neesmu nekāds nakšu draugs un viens eju vairs tik vien dienu laukā," Raņķis, cauri ņemdams, atbildēja, un pie viņa valodas varēja nomanīt, ka tāļāka jeb tuvāka taujāšana šinī lietā viņam nav pa prātam. Feldhauzens likās to saprotot un nejautāja vairs nekā, bet tik sacīja:
"Mans kučiers gan, kā domāju, būs nomodā, bet ar kādu iemeslu lai es viņu sūtu jums līdz, jo ko gan viņš domās, kad es likšu viņam jūs vadīt uz māju kā sievišku?"