"Īstenā cēloņa viņam nevajaga zināt, bet sakāt tik, ka jums ir jādabū no manis kādi ruļļi, ko es arī iedošu."
Feldhauzens paskandināja galda zvaniņu un pēc tam ienākušai istabas meitai pavēlēja pateikt kučieram, lai noiet Raņķa kungam līdz un atnes atpakaļ to, ko viņš iedod.
"Jums būtu ievērojama vēl šī lieta," Raņķis, kučiera gaidīdams, sacīja, "nonākt taī viesnīcā jau to dienu priekš tam apakš sveša vārda un nomesties kādā kambarī septiņpadsmitā numura tuvumā, no kurienes var šo pieminēto istabu labi aplūkot. Tur, kas zin, varēs dabūt redzēt vai dzirdēt kaut ko svarīgu."
"Pateicos jums," Feldhauzens sacīja, "šis padoms ir patiesi ievērojams."
Kaut gan abi šie vīri agrāk arī skatījās maz viens otram acīs, tad tagad jo mazāk, un, ja kādreiz netīšu tas izdevās, tad tūliņ abi novērsās, it kā kad abēju acis būtu vienam pret otru nāvīgi iesmi, kuri duras otram sirdī, bet, zināms, tik caur paša acīm.
Kad Raņķis bij atvadījies un izgājis, tad mērnieks, viens pats palicis, izvilka patlaban dabūto naudas pakiņu no kabatas un sāka aplūkot visus naudas papīrus pa vienam. Piepeši viņš sagrāba visus tos kopā un svieda ar lielu īgnumu pie malas, sacīdams: "Nolādēta nauda! Kāds velns viņu jāja vairs šurp manās acīs ņirgāties?! Tas elles ierocis nekaunas un nebaidās savu Jūdasa algu aizdot man pašam atpakaļ, turklāt vēl pret vekseli un par desmit procentiem! Es nevaru šā cilvēka vairs panest un labprāt neiedotos turpmāk ar viņu nekādās darīšanās, ja vien varētu bez viņa padoma un palīga iztikt. Ir uzskatīt viņa vairs es nespēju. Nav nebūt tiesa, ka viņš dara, ko dara, manis labā, bet paša labums vien ir visam īstais nolūks."
Feldhauzens runātu varbūt vēl kaut ko vairāk, ja kučiers, no Raņķa pavadīšanas ar kādu rulli atpakaļ griezdamies, viņa neiztraucētu.
Visa māja bij jau klusā mierā, kad mērnieks tūliņ pēc tam gāja savā guļamā istabā, kur aiz sienas tāļāk bij kučiera istaba. Viņš dzirdēja drīz kučieri no otras puses ienākam un ar sievu sarunājamies.
"Kas tur tev tik vajadzīgs bij ko nest?" sieva jautāja.
"Kāds vecs rullis," kučiers ar nepatikšanu atbildēja.
"Var būt, ka būs atradies kāds zudušais rullis?" - tā sieva atkal. "Nē, nav vis, jo to gan tad cienīgs tēvs saķertu ar citādu nepacietību, bet šo lika tik nomest apakš galda, nemaz pats nepaskatīdamies."
"Dzenā cilvēku veltīgi un bez vajadzības, it kā ar vajadzību vēl nebūtu diezgan ko iet un diezgan ko darīt," sieva dusmīgi sacīja.
"Tur ir, kā es nomanīju, laikam kāda cita lieta," kučiers pa brītiņu atteica. "Raņķis laikam tik nedrīkstēja iet viens uz māju, jo viņš bij tik bailīgs kā mazs bērns: visur redzēja kaut ko kustam, visur krūmus domāja par cilvēkiem un turējās man pie rokas, gandrīz drebēdams aiz bailēm. Ja man kāds to stāstītu, ka liels cilvēks var būt tik bailīgs, tad es tam nebūt neticētu. Agrāk viņš pavisam tāds nebij."
"Tās ir varbūt vēl arvienu tās pašas bailes no goda maltītes vakara," sieva sacīja. "No tā laika ir cienīgs tēvs arī tāds kā lēnāks un domīgāks."
"To dara tik tās pašas zādzību bēdas un žēlabas vien."
"Nē, būs gan kāda cita lieta arī, lai nu kāda viņa," sieva gudri atteica, "jo pati cienīgā māte arī to domā."
Feldhauzens, šādu sarunāšanos dzirdēdams, grieza zobus un dusmojās, ka saime iedrošinājas un spēj līst ar savām domām tik dziļi savu kungu noslēpumos un spriest tik droši un arī taisni par viņu darbiem, kā ari par viņiem pašiem. To dzirdēdams, ka cienīgā māte arī neizprotot, kas viņam īsti kaitot, Feldhauzens pārliecinājās, ka darījis pareizi, sievai visu nestāstīdams, jo, ko Raņķis viņam kādreiz sacījis, tas esot tagad izrādījies par patiesību, ka pļāpāšanas kaislība piespiežot brīžam pat augstākos sieviešus izpļāpāt savām apakšniecēm slēpjamas lietas.
Necik dienu pēc tam mērnieks pavēlēja kādā vakarā kučieram sataisīties uz garāku ceļu un būt rīta agrumā ar zirgiem pie durvīm klāt. Ratos sēzdamies, viņš kučieram uzsauca tik vien šos vārdus: "Uz staciju!"
Tanī pašā dienā Feldhauzens nonāca ar pusdienas braucienu pilsētā un līdz ar to zināmā viesnīcā, kur ieņēma sev kambari taisni septiņpadsmitam numuram pretī otrā pusē koridoram. Tanī viesnīcā atradās ikkatras istabas durvīs apaļa stikla rūtiņa, kurai bij priekšā pēc patikšanas aizvelkami un atvelkami aizkari: kad gribēja skatīties no iekšas uz koridoru, tad varēja atvilkt, bet, kad gribēja, lai no koridora neskatās iekšā, tad varēja aizvilkt. Feldhauzenam izlikās, ka šī ietaise būtu gādāta īsti priekš viņa vajadzības, jo vakarā, savu uguni izdzēsis vai tik vien apslēpis un durvs rūts aizkaru atvilcis, viņš varēja gaišā koridorā aplūkot septiņpadsmitā numura durvis kā spogulī.
Sulainim, kurš pienesa viesu grāmatu, Feldhauzenu lūgdams, lai ierakstot tanī savu vārdu, viņš jautāja: "Vai še man pretī septiņpadsmitā numurā arī kas mājo?"
"Tas ir ieņemts uz ilgāku laiku no kāda kunga," sulainis atbildēja. "Tagad gan viņa nav mājā, bet ir solījies šovakar vai rītu agri pārnākt. Raugāt, še ir arī viņa vārds."
Feldhauzens skatījās un lasīja pie sevis, tad sacīja sulainim: "Tā, tā, es gribēju tik zināt, vai tā istaba ir tukša, jo tad es viņu lūgtu sevīm."
Kad sulainis bij izgājis, tad Feldhauzens ņēma savu kabatas grāmatiņu un ierakstīja tanī: "Baron Wernander aus Ehstland."
Kamēr vēl bij gaišāks, tikām Feldhauzens izgāja pa pilsētu nodot lieko naudu drošā glabāšanā un arī kaut ko citu apgādāt, bet, tumsai metoties, viņš nāca mājā, gribēdams turēt vērā septiņpadsmito numuru caur savas durvs rūti. Viņš lika atnest sev vakariņas un avīzes, ko laiku pakavēt. Tad gaidīja tā visu vakaru un labi vēlu, turēdams septiņpadsmitā numura durvis allaž īsti pie ikkatra trokšņa acīs, bet nesagaidīja nenieka, jo pieminētās durvis nekad neatdarījās. Viņš nogāja gulēt, bet miegs bij caurs un traucēklīgs. Pēc pusnakts Feldhauzens sāka dzirdēt pa miegam koridorā troksni, izlēca kā sviests no gultas un skatījās caur durvi, kur redzēja koridorā viesnīcas sulaini ar sveci rokā pavadām kādu plecīgu pusmūža kungu un ielaižam septiņpadmitā numura istabā. Pa brīdi izgāja sulainis atpakaļ, un pēc tam cits nekas vairs nebij nedz dzirdams, nedz redzams.