Otrā rītā pie laika sulainis ienesa taī pašā istabā kādu vēstuli un tūliņ atkal iznāca.
Noliktai stundai tuvojoties, Feldhauzens aplūkoja uzmanīgi caur savām durvīm septiņpadsmitā numura durvju rūti, vai tai arī ir iekšpusē aizkars priekšā un vai tur no iekšas nevar skaidri redzēt, ; ka viņš no savas istabas iznāk un tanī ieiet. Feldhauzenam tas nebūtu vis pa prātam, īsti tādēļ vien, ka viņš bij pieņēmis viesnīcas grāmatā citu vārdu. Tomēr viņš pārliecinājās ar prieku,, ka to pieminēto durvju rūtij ir aizkars priekšā, tādēļ uzvilka virssvārkus, ņēma gardibeni, izgāja koridorā un pieklauvēja pie septiņpadsmitā numura durvīm. Durvis atvērās, un viņās parādījās tas pats plecīgais kungs, kuru sulainis naktī pievadīja.
"Lūdzu iekšā," viņš sacīja un, kad Feldhauzens nekavēdamies iegāja, tad aizslēdza tūliņ viņam aiz muguras durvis.
"Jūs gan būsat laikam Feldhauzena kungs?" viņš apgriezdamies jautāja.
"Jā, tā ir gan," Feldhauzens atbildēja.
"Tad lūdzu piesēsties, jo būsat gan nākdami drusku paguruši," viņš, krēslu pasniegdams, ar smalkiem smaidiem sacīja.
Feldhauzens nomanīja tūliņ, ka plecīgais ar šiem vārdiem, kuri zīmējās skaidri uz viņa virssvārkiem un gardibeni, caur ko gribēja rādīt, ka nāk no āras, deva saprast, lai nemēģina viņu vilināt kaut kādās nieka cilpiņās. Feldhauzens apķērās ātrumā cik spēdams un atbildēja, kā izskatījās, mierīgi: "Nē, vēl vis neesmu tā staigājis, ka nogurt varētu, bet gan sataisījies patlaban iet."
Plecīgais uzaicināja Feldhauzenu piesēsties un ņēma pats arī sev krēslu, sacīdams: "Mans vārds ir Vernanders, un jūs, Feldhauzena kungs, gan gribēsat laikam sarunāties par saviem zudušiem ruļļiem?"
Feldhauzens, Vernanderam savu vārdu izsaucot, pieklājības dēļ viegļi palocījās, bet ar vaigiem rādīja, ka netur nebūt šā vārda par patiesu. Tad nolika gardibeni sev līdzās uz galda un atbildēja, cik mierīgi spēdams: "Jā, Vernandera kungs, un es būtu ļoti pateicīgs tam, kas varētu gādāt man šās zudības atpakaļ."
"Es esmu tik laimīgs, ka varu jums to prieku darīt," Vernanders sacīja ar izglītota cilvēka pieklājību, "tik vien, kā jau jūs paši zināt un esat pieminējuši arī pie saviem sludinājumiem, bez atradībām to zudību atdabūt nevarēs."
"To es arī nebūt negribu, bet atlīdzināšu ar pateicību pienākamu tiesu," Feldhauzens sacīja, tomēr sirds bij viņam itin nemierīga, kā to varēja nomanīt pat pie vārdiem, kaut gan ļoti turējās. "Vai to atradību zummu uzdosat jūs paši vai arī liksat man viņu noteikt?"
"Neņemat ļaunā," Vernanders ar īstu laipnību atbildēja, "bet man ir novēlēts tos ruļļus izdot tik vien pret noteiktu atradību zummu."
"Un cik liela tad viņa ir?" Feldhauzens gandrīz jau trīcēdams jautāja.
"Desmit tūkstošu rubļu," Vernanders atbildēja tik mierīgi, it kā nebūtu bijuši ne desmit rubuļi.
Feldhauzens nobālēja, bet tomēr savaldījās un sacīja, cik vienaldzīgi varēdams: "Tā zumma ir uzdota tik liela vai caur misēšanos, vai caur to ruļļu īstās vērtības nezināšanu, jo par desmit tūkstošu var viņus tikko gandrīz ņemt pretī."
"Bet pazinēji esot, kā man teikts, vērtējuši viņus uz trīsdesmit tūkstošu - tātad desmit tūkstošu būtu tik vērtības trešā daļa un likumīgā atradēja alga."
Feldhauzens sēdēja kādu brīdi domās un tad sacīja: "Bet, iekam mēs runājam tāļāk, man vajadzētu skaidri pārliecināties, vai tie ruļļi ir visi kopā un patiesi mani, tāpat arī zināt, kur un kā es varu dabūt viņus atpakaļ, jo šeitan pie jums gan tie nebūs?"
"Pie manis viņi, zināms, nav, bet redzēt jūs tos varat dabūt gan, ja jums patīk nobraukt man līdz. Tik vien es, Feldhauzena kungs, turu par vajadzīgu pieminēt zināšanas dēļ un jūsu pašu labā neķerties visā šaī darīšanā pie nekādiem citiem liekiem līdzekļiem, bet turēties tik vienīgi pie salīgšanas pret skaidru naudu. Viss cits jums ne tikvien nepavisam neizdosies, bet būs arī pašiem par kaiti, vismazāk caur to jūs apgrūtinātu un sadārdzinātu savu zudību atdabūšanu."
"Uz to es, Vernandera kungs, neesmu nemaz domājis."
"Var gan būt, ka neesat domājuši, bet man ir jau iemesls to pa daļai ticēt: vienkārt, tādēļ, ka jūs slēpjat še viesnīcā savu īsto vārdu un, otrkārt, tādēļ, ka gribējāt slēpt priekš manis savu dzīvokli, kura durvis atrodas šepat manām durvīm tiešām pretī. Turklāt pieminu vēl to, ka, ja jūs gribētu mani nodot valdībai, tad tas jums būs jāaizmaksā ar savu dzīvību."
Vernanders šo runāja tik auksti un mierīgi kā tēvs par bērna niecīgiem noslēpumiņiem, bet Feldhauzens nomanīja savos vaigos stipru kvēlu, kaut gan mēģināja izskaidrot, ka tas bijis viņam vajadzīgs kādas citas lietas dēļ, kura nestāvot ar šo nemaz sakarā. Vernanders gan tam izskaidrojumam ar vārdiem nepretojās, bet viņa vaigs sacīja skaidri: "Stāsti tādus niekus, kam gribi, bet man vien ne."
Feldhauzens gan labu brīdi šaubījās, vai braukt līdz vai ne, bet pēdīgi tomēr bij jāapsolās, jo citādi nekādi nevarēja piekļūt savam svarīgam nolūkam tuvāk. Un kāds ļaunums gan viņam varēja notikt dienas laikā, kur klāt bij vēl slepen labi apbruņojies un neturēja pie sevis nedz naudas, nedz citu vērtības lietu, jo savu zelta pulksteni un gredzenus ieslēdza priekš aizbraukšanas savā istabā čemodānā.