«Redz še, būtu nu bijuši ugunsvārdi, — bij vislabāk: ne vajadzētu liet, ne skraidīt,» cits sacīja, uz sliekšņa sēdēdams un pīpi tikpat mierīgi taisīdams kā svētdien pieguļā. «Mans tēvatēvs stāstījis, redz, nezin kurp tur zaldāti gājuši pa ceļu un vienā paspārnē, redz še, vei, tāpat kā še, zem salmu jumta vārījuši putru, ka dzirksteles vien kāvušās. Tik tad, kad gājuši projām, piekodinājuši, lai neviens tai ugunij neaiztiekot, kamēr viņa pati izdziestot. Kad taisījušies kurt, tad gan saimnieki sākuši kliegt, ka nu nodedzināšot māju kā traki; bet tas pats pavāra zaldāts paņēmis zobenu, apvilcis guļamos salmos aploku un ielicis vidū uguni. Līdz tam apvilkumam nodedzis kā nogriezts, bet tālāk ne pussalma.
«Reiz atkal kāds korteļa zaldāts uzvilcis uz galda krustu ar krītu,» tā cits sāka stāstīt, galvu zem cepures kasīdams, «tam krustam apvilcis atkal aploku. Tad atkal pa tam krustam nobēris biszāles un atkal pašā vidū iededzinājis. Līdz tam aplokam atkal viss izdedzis, un ārpusē tie gali atkal palikuši tāpat.»
«Jā, kaut jau tāda zināšana bijusi, tad apskrietu vien tagad apkārt., kā jau tādi zinātnieki darot, un uguns tik noraustītos vien,» cits sacīja, kaklu kreisā pusē spaidīdams. «Brīnums gan, cik stipri tie vārdi nav! Reiz kāds krogs bijis no gala aizdedzies, te, nezin kur cēlies, kur ne, krievu unguris, — pieskrējis elsduelsdams, izrāvis no somas diega kamoli, saņēmis pavediena galu rokā un pārlaidis vien šķērsu pār jumtu. Līdz tai vietai nodedzis, it kā kad ar cirvi būtu nocirsts, un otra puse vesela.»
Pa to starpu gāja dzēšanas darbs labā kārtā. Tenis bij arī piebiedrojies Andrievam pie rīkošanas palīgā, kaut gan brīžam viņa nemaz nevajadzēja. Patlaban viņš gāja veikli pa pagalmu — jo skriet tas nekad neskrēja, — kreisā rokā bij spainis un labā pīpe. Tos runātājus rijas priekšā ieraudzījis, viņš Andrievam, kurš aiz lielās steigšanās nebij viņu nemaz ievērojis, ar pīpi uz tiem rādīdams, teica: «Andriev, dēls, paaicini ciema tēvus arī, kā smejies, lai sasilda rokas.»
«Velna diedelnieki! Vai skatīties atnācāt? Kā sakas izpurināšu visus, ja neiesiet tūliņ pie darba!» viņš kliedza sakarsis un pārskaities. «Valdībai nododami tādi dienu zagļi! Raug, visi bērni strādā, un šie atnākuši žāvāties!» — tā viņš vēl teica, uz Kasparu rādīdams, kurš patlaban gāja garām, nesdams cepurē ūdeni, pats viss aplaistījies un ar oglēm nosmērējies tāpat kā Andrievs.
To dzirdēdami, līda gan visi no rijas priekšas laukā, pīpes kabatā bāzdami un gaisā skatīdamies, vai lietus vairs nebūšot.
«Tā, tā, ciema krusttēvi, nākat nu, nākat, lietus ir pārgājis, un netiks kažoki vairs slapji,» Tenis, ar tukšu spaini viņiem garām iedams un zobodams, sacīja.
Oļiņš nonesa sievu uz klēts priekšu pēc tam kad viņa bij otrreiz noģībusi, redzēdama, ka bērnam jāpaliek bez glābšanas liesmā. Tagad viņa bij atkal atmodusies un kliedza, un lauzījās tīri kā ārprātā, tā ka šaušalas nāca skatoties un klausoties un likās, ka viņa nedz dzirdēja, nedz redzēja, kas apkārt notika, un brīžam lauzās vaļā ar tādu spēku, ka vairāk roku tikko spēja viņu noturēt.
Pēc kādām stundām bija ugunsgrēks pilnīgi noslāpēts; tik šur un tur dažs norauts baļķis kūpēja. Dzēsēji bij jau gandrīz visi izklīduši, un Oļiņi sagāja rijā dzīvot, kur, zināms, vairāk nekā neatrada kā četras melnas sienas un apputējušu krāsni, bet ienest arī vairāk nevarēja kā tikai kādu kūli salmu. No uztura un traukiem bij tik atlicies piens ar spainīšiem, kuri stāvēja pagrabā. Ilze bij iedevusi meitai un
Kasparam, lai atnes kukuli maizes, bļodu un dažas karotes. Oļiņš lika atnest no pagraba vienu spainīti rūguša piena, un vakariņas noturēja visi rijas vidū uz bluķīša. Oļiniete vien sēdēja gluži klusu, roku pie mutes pielikusi, un skatījās stīvi zemē..Viņa nebij jau dažu stundu runājusi vairs ne vārda un tā kā pirmāk aiz kliegšanas, tā tagad aiz klusuma nemaz nemanīja, ko citi dara. Oļiņš aicināja gan viņu pie vakariņām, bet tā ne acu nepacēla, it kā tēls.
Vakariņas bij paturētas, un Oļiņš, rokas salicis, skaitīja klusām savus ierastos galda pātarus. Patlaban ienāca Ilze, apskatījās un, lakata stūrī acis slaucīdama, dziļi nopūtās.
«Paldies žēlīgam dievam, kurš gan mūs ir šautis, bet arī žēlo, un paldies tev ar, viņu māt, par maizes riecieniņu, un lai dievs tev tāpat viņā dienā pasniedz savu žēlastību,» Oļiņš sacīja uzceldamies; tad nogāja sienmali pie sola un apsēdās.
«Kas nu, viņu tēv, bij to šorīt domājis, ka jums šodien tāds vakars pienāks,» Ilze sacīja, atkal acis slaucīdama.
«Ir jau nu gan tā tēva rīkste mums asa bijusi, bet tomēr, kā dieva vārds saka: «Mēs neesam vēl pagalam iznīcināti tapuši.» Nebūtu jau tas Pēterēns uz pļavu aizskrējis, tad paliktu abi iekšā. Vai nu kas cits viņam tās bailes iedeva kā tas pats, kura balss sauc ar uguns liesmām.»
«Ka tevi kaps, kādu es vēl nobaiļu dabūju,» Oļiņa vecais puisis, patlaban rijā ienākdams un zirgu apaušu saini aizdurvi nomezdams, sirdījās. «Zirgus sapinis, nāku uz māju, tā pie pašas krusta dūkstes — tāpat ar visām šās dienas bailēm tādas kā šalkas jau pār kauliem skrēja, tā uzreiz klausos — dzirdu — tīri tā kā mūsu Trīnēna raudāšanu, pārmetu krustu, bet nevarēju nemaz noskārst, kurā pusē raud: te atkal apklusa, un man sametās tik traki bail, ka ir kājas vairs zemes nemanīja. Bet raud atkal turpat priekšā un nu jau liela cilvēka balsī. Stīvs vien paliku, domādams, nu esmu no modzekļiem gluži apstāts. Uz reizes ieraugu priekšā cilvēka gūzmu! Jau gribēju cirsties atpakaļ purvā iekšā, tā dzirdu, sauc pie vārda: «Annas tēv! Kas tev kait? Kurp tu skriesi? Vai atkal esi no ka nobijies?» Tad tik ieraugu — nospļaujos — ka tevi zvērs! — otrējo Annužu ar savu bērnu. «Ko tu te lodā krēslas laikā pa mežu, cilvēkus baidīdama? Raud viens, raud otrs.» Nevarējusi nemaz mājā rimties, tās pašas šās dienas nelaimes vien sirdi mācot. Iešot rītu uz kādām nedēļām pavisam projām, jo nevarot to vaimanu dzirdēt, nedz arī tai vietā skatīties.