Īstās naudas vajadzības, kā lēti saprotams, Feldhauzens nevarēja stāstīt arī savam skolas biedrim, kaut gan tas brīnojās un jautāja, ko tik piepeši ar tādu naudas zummu darīšot. Viņš nostāstīja, ka gribot saņemt kādu lielu mērīšanas darbu, kuru citādi nevarot dabūt, kā vien kad ieliekot desmit tūkstošu rubļu drošības dēļ ķīlām, un tas esot vajadzīgs tūliņ šodien, jo citādi priekšroka zūdot, tādēļ ka aiz muguras stāvot vien citi darba saņēmēji, kuri soloties noskaitīt to prasīto zummu kaut kurā acumirklī. Viņš neesot, zināms, no mājas nebūt uz to nācis, tādēļ tad arī naudas tagad trūkstot.
Šim vīram, kā domājams, gan patiesi nebij acumirklī tik daudz skaidras naudas pie rokas, bet viņš varēja un arī gribēja izlīdzēt caur aizņemšanos, kas arī viņam izdevās bez lielām grūtībām.
Feldhauzens pielika tagad pie saviem divi tūkstošiem astoņus aizņemtos jeb pie astoņiem aizņemtiem savus divus, un viņam bij patiesi desmit tūkstošu rubļu kabatā, bet pulkstens arī jau trīs, jo, lai gan viss notika bez kavēšanās, tomēr laiku ņēma viena un otra lieta. Tagad vajadzēja steigties uz māju, lai Vernanders nenomeklētu viņa veltīgi.
Vernanders pa brīdi pēc tam, kad bij ar Feldhauzenu izšķīries, stāvēja, nabadzīgi apģērbies, kādā pilsētas kaktā vecu dzelzs lietu un dažādu citu nieku bodītē, kurā šādas lietas gan pārdeva, gan arī iepirka, kad pienesa. Tukša šī bodīte nestāvēja nekad, bet vairāk par vienu pircēju un pārdevēju atradās taī reti.
Pa brīdi ienāca kāds vīrs strādnieka apģērbā ar pauniņu rokā un, Vernanderi vienu pašu atrazdams, jautāja: "Nu, cik tāļu ir Feldhauzena lieta?"
"Tik tāļu, ka viņš grib gan izpirkt, ja tik vien sagādās vajadzīgo naudu, jo pašam neesot," Vernanders atbildēja.
"Un kur atrodas tagad ruļļi?" ienācējs jautāja.
"Lebersona slepenā pagrabā, un pārdošanas jeb izpirkšanas vieta nolikta pie Klebermaņa, jo tam namam ir pa sētas durvīm droša iziešana un laba savienošanās ar visām vajadzīgām vietām," Vernanders runāja un tad pa brītiņu vēl jautāja: "Vai no Grabovska nav vēl nekādas ziņas?"
"Vēl nav, kaut gan gaidām ikkatru brīdi," ienācējs atbildēja. "Un policija - vai mierīga visās lietās?" - tā atkal Vernanders. "Itin mierīga, jo jauns viņai nav ausīs nekas nācis un vecas pēdas jau sen izdzisušas," ienācējs atbildēja.
Pa brīdi, kad šis ienācējs bij izgājis, ienāca kāda maizes nēsātāja ar maizes kurvīti rokā.
"Krumpel, kas jauns?" Venanders jautāja.
"Feldhauzens, pēc tam kad jūs ar viņu izšķīrāties, aizgājis taisnā ceļā uz Sovera viesnīcu un sēdot tagad ļoti domīgs pie brokastīm." To sacīdama, viņa iedeva Vernanderam francmaizi un sāka iet laukā.
"Tad uzmanāties un apsargājaties jo ciešāk," Vernanders, viņai izejot, sacīja. Pēc tam atlauza francmaizei galu, kur iekšā bij redzams sieviešu kabatas pulkstens ar ķēdi, un runāja pie sevis: "Sieviešu apģērbā veicas šim diedelim patiesi labāk."
Pēc tam nāca kāds jauns cilvēks ar to ziņu, ka Feldhauzens iegājis taī un taī magaziņā; vēlāk kāds izkalpojis vecs karavīrs darīja zināmu, ka Feldhauzens meklējot tur aizņemties naudu.
Visupēdīgi priekš pulksten trijiem, pēc tam kad vēl daži citi bij nākuši un gājuši, ienāca kāds kalēja māceklis un sacīja: "Feldhauzens ir naudu dabūjis un aizgājis patlaban uz viesnīcu."
"Tā, tā, tad man jāsteidzas," Vernanders sacīja. "Bet teicat - vai visas vietas ir apdrošinātas?"
"Ir gan," ienācējs atbildēja un izskaidroja, pie vārdiem saukdams, kur stāvot tas, kur tas, kurš aizgājis Feldhauzenam līdz, kurš uzlūkojis viņu zināmā magaziņā un kuri bijuši vēl citur.
"Tagad liekat uzlūkotājus pa visu Plūdu ielu un īsti ap Lebersona namu," Vernanders uzdeva. "Pēc tam aizejat paši man uz piestātni pretī un paziņojat par visu."
Vernanders, to sacījis, izgāja.
Feldhauzenam, mājā nākušam, nebij, kā domāts un runāts, ilgi sava viesa jāgaida, jo drīz dzirdēja pie durvīm pieklauvējam un tikko spēja izsacīt: "Iekšā!" -kad jau Vernanders ienāca steigšus un nemierīgi.
Tikko gardibeni nolicis un uz Feldhauzena lūgšanu piesēdies, viņš pieminēja, ka varot šai sarunai novēlēt tik vien itin īsu brīdi, jo viņam esot jādodas uz dažām dienām projām.
"Bet mūsu lietu jūs jel varēsat vēl nobeigt un ruļļus man izdot?" Feldhauzens sacīja.
"Tos jūs dabūsat arī bez manis, un, kas viņus izdos, tas saņems naudu; tik vien aizbraukdams es varu ņemt gan likumu un novest jūs pie tās mājas, kurā tie atrodas un būs atdabūjami."
"To māju es šorīt labi ievēroju un atradīšu gan arī viens pats, ja jums nebūtu īsti vaļas," Feldhauzens viegļi un it kā bez apdoma sacīja.
"Nē, taī namā jūs viņus vairs neatradīsat, kurā šorīt redzējāt, bet pavisam citā vietā, un tās jūs no sevis nedabūsat."