Feldhauzens gandrīz kaunējās un pie sevis dusmojās par šo izsacījumu, ar kuru bij pats sev izdevis nesaprašanas apliecību, tādēļ ķēra drīz citu lietu, it kā priekšējo izsacījumu izdzēsdams: "Bet zīmes man vajadzēs varbūt no jums līdz?"
"Jūsu nauda būs pati drošākā zīme, un, ja tās trūks, tad cita nekāda zīme nelīdzēs; bet, ja tā ir, tad jums, Feldhauzena kungs, nekādas citas zīmes nevajaga."
"Bet svešā vietā es nevaru iedrošināties naudas maksāt, jo kas gan galvos, ka man pret viņu ruļļus izdos?"
"Tas ir viena alga, jo es esmu jums svešs tāpat kā kaut kurš cits, un starp lieciniekiem, kā jūs paši sapratīsat un man ļaunā neņemsat, nevar šās lietas laist, turpretī to jūs varat ticēt itin droši, ka krāpšanas un viltības šaī darīšanā nav, bet pilnīgi uzticama tirgošanās godsirdība." Pie šiem vārdiem Vernanders nemierīgi uzcēlās un vēl sacīja: "Piedodat, cienīgs kungs, ka nevaru ilgāk palikt, jo šī sarunāšanās, kā pieminēju, ir iekritusi priekš manis nevaļīgā brīdī, bet to vajadzīgo tagad jūs zināsat, un, ja gribat vest šovakaru savu lietu galā, tad lūdzu braukt man līdz; bet, ja jūs to negribētu, tad var atstāt arī uz vēlāku laiku, un jums tad jāgaida no manis ziņas un noteikumi no jauna: kur, kad, par cik un kā."
"Lūdzu atļaut man vēl, kamēr taisāties uz ceļa, šo lietu drusku pārdomāt," Feldhauzens sacīja, "un tad es nonesīšu pats jums gala vārdu."
"Labi! Man arī ir jāsteidz vēl norakstīt kādas vēstules," Vernanders atbildēja, veikļi atvadījās un izgāja.
Feldhauzens, vienatnē palicis, atradās īstā šaubīšanās ugunī: vai iet un raudzīt izpirkt ruļļus tūliņ vai atstāt uz priekšu? Vienādi un otrādi varēja būt savs labums un savs pametums. Kaut gan pirmāk bij apņēmies palikt pie Vernandera padoma un raudzīt atdabūt ruļļus pret skaidru naudu, tad tomēr tagad, kur patlaban bij jādod viņa laukā - par savu paša mantu un turklāt vēl tik daudz, negribējās nebūt to darīt. Kas zin, vai pēc nevarētu dabūt atpakaļ tāpat bez nekādas izmaksas, kad ņemtu palīgā policijas padomu? Un kas varēja galvot, ka par desmit tūkstošu rubļu jau viņi patiesi ruļļus izdos? Varbūt tie gribēja izkrāpt tik naudu un prasīt par ruļļiem atkal tikpat daudz? Uz otru pusi skatoties, bij arī savas bailes: caur tādiem darbiem varēja padarīt ruļļu atdabūšanu varbūt tik vien daudz grūtāku un dārgāku un pieiet lēti arī pie tā, ka viņu nedabū atpakaļ vairs nepavisam, jo viņu tagadējie īpašnieki, ja redzētu briesmu tuvumā, gribētu glābties jel paši no pierādījumiem un tādēļ tos pēdīgi sadedzinātu vai citādi izdeldētu. Un, ja arī cerētu šādam darbam to laimīgāko izdošanos, kāda vien šādā gudri turētā lietā var nākt, tad tomēr bez kādām krietnām izdošanām tas nevarēja pāriet un uz izdošanu atlīdzināšanu cerēt būtu veltīgi. Turpretī, ja tagad izpērk, tad ir uz reizes visas rūpes pagalam un palīga mērniekiem par nevērīgu ruļļu glabāšanu varētu aizturēt ikkatram pametuma mazināšanas dēļ kādu daļu no algas, tik vien Raņķim to nedrīkstētu darīt, jo Feldhauzenam bij jābaidās šo cilvēku iekaitināt. Tātad no šās izsvarošanas Feldhauzens dabūja to pašu iznākumu, ko pirmāk, un apņēmās vairs nešaubīties, bet uzņemt droši nodomāto ceļu. Vienīgās bēdas viņam palika tik par to, ka netiktu aplaupīts, tādēļ aplūkoja savus ieročus abus revolverus un spožo tērauda dunci -, pārbaudīja viņu nemisību un, pārliecinādamies, ka var gan paļauties uz viņu krietnumu, noglabāja tos visus pie sevis tā, ka var ikkatrā acumirklī viegli bez kavēkļiem paķert un lietot. Tad uzvilka virssvārkus, paņēma gardibeni un izgāja no istabas, cieti apņemdamies to lietu pašķirt kaut vai uz kuru pusi.
Vernanderam atlikās vairs ļoti maz laika līdz pieminētā brauciena aiziešanai, tādēļ Feldhauzens satika viņu arī nākam gandrīz taī pašā brīdī ar čemodānu rokā no savas istabas.
"Nu, kungs, vai jā?"
"Jā."
Vernanders steidzās pusteciņus ārā un Feldhauzens viņam līdz. Abi sēdās fūrmanim ratos, un Vernanders lika laist projām, bet pavisam uz citu pusi nekā šorīt.
Kaut gan rudens nāca drīz jau ziemas daļā, tad tomēr laiks stāvēja vēl itin silts, ļoti miglains un bez sniega, caur ko dienas gaisma bij pavisam īsa, tā ka, šiem vīriem no viesnīcas nobraucot, metās patlaban jau krēsla.
Kādā ne visai klusā ielā Vernanders lika pieturēt, rādīja Feldhauzenam kādas durvis un sacīja: "Divējas trepes uz augšu, pirmās durvis pa kreisai rokai," - tad, Feldhauzenam izkāpjot, no viņa atvadījās un lika fūrmanim laist tāļāk visā iespējamā ātrumā.
Feldhauzens gāja iekšā un kāpa, kā dzirdējis, pa trepēm augšup, un viņa sirds bij ļoti nemierīga. Pie zināmām durvīm pieklauvējot, viņas drīz atdarījās, un tanīs stāvēja kāds jauns, slaiks kungs ar kupliem matiem. Viņš gan, kā likās, gribēja Feldhauzenu saskatīt, bet patumšā priekšnamā tas nebij iespējams, tādēļ lūdza nākt iekšā istabā, kuras logi stāvēja pret vakariem, nebij vēl tik tumšs, ka vajadzētu uguni dedzināt, bet arī vairs ne tik gaišs, ka varētu visu pilnīgi saredzēt un pazīt - pats neizšķirīgākais krēslas brīdis.
Tikko istabā iegājušiem, svešais kungs sasita plaukstas un izsaucās: "Un patiesi Grabovska kungs! Ilgi neredzēts! Jau man priekšnamā tā izskatījās, bet nevarēju skaidri pazīt." Un tā šis runātnīgais kungs trieca vien tāļāk, neļaudams viesam nekāda laika ko atbildēt vai līdz runāt. Pēdīgi lūdza viņu ar visu laipnību piesēsties un pats iegāja steigšus citā istabā, izlūgdamies kādu acumirkli laika.
Feldhauzens, tādu apsveikšanu dzirdēdams, pirmā galā atdarīja gan plaši acis un gribēja jau patlaban izskaidrot šā kunga pārskatīšanos, bet taī pašā acumirklī iešāvās viņam prātā citas domas kā zibens un viņš saknieba lūpas, it kā gribēdams apturēt ar varu mutē tos vārdus, kurus bij gribējis patlaban izlaist, jo no šās svešā kunga runāšanas bij skaidri noprotams, ka Grabovskis ir bijis viņam tuvu pazīstams un piederējis laikam pie visas šās izplatītās blēžu biedrības, ar kuru bij Feldhauzenam patlaban darīšana. Tie vārdi, ka Grabovskis neesot ilgi redzēts, zīmējās arī uz kaut ko, jo viņš nebij vis turams vēl par pazudušu. Feldhauzens apķērās, ka še viņš varēja aizlīst vismaz viegli kādam noslēpumam aiz muguras, caur kuru varētu varbūt sadzīt un atdabūt ruļļus policija bez nekādas izmaksāšanas, tādēļ apņēmās pirmā galā neminēt par savu vajadzību nekā. Grabovsku viņš bij dzirdējis runājam un pazina arī cik necik viņa izturēšanos, caur ko varēja piepalīdzēt svešo savā maldījumā apstiprināt. Tik vien bij jābīstas, ka tas nesāk drīz uztaisīt uguni, jo kas zin vai pie pilnīgas gaismas viņš neatzītu, ka ir vīlies.