Tikko bij Feldhauzens šās domas savā galvā sakārtoji viņa jautrais saimnieks iznāca no otras istabas ar cigāru sērkociņiem. Kaut gan Feldhauzens bij pīpēšanu jau sen atmetis un nevarēja dūmu gandrīz nemaz panest, tad tomēr šoreiz viņam cigārs bij jāņem un jāaizdedzina, ko viņš prata izdarīt gan tā, ka svešais nedabūja nebūt uguns gaismā viņa seja redzēt, nedz arī maz uz to domāja, bet runāja un jautāja vien steigšus tāļāk par visādiem Feldhauzenam nezināmiem darbiem un notikumiem, no kuriem varēja noprast arvienu tik daudz, ka tie ir kādi slepeni noziegumi.
Kaut gan svešais skubināja vairāk reizes Feldhauzenu atvilkt virssvārkus un piesēsties, tad tomēr viņš to nedarīja, bet izrādījās arvienu nevaļīgs un nemierīgs, gribēdams, lai nāk svešais pats drīz uz svarīgākām lietām, jo uguni taisām nevarēja iedrošināties gaidīt, tādēļ bij jāsteidzas, lai var tikt vēl krēslā projām.
"Ak jā!" svešais kā iztrūcies iesaucās. "Tagad es iedomāju, ka jūsu ruļļi ir novēlēti šodien atkal no Vernandera manā ziņā, kur klāt bij teikts, ka šovakar varbūt nākšot izpirkt, bet vēl nejūt. Sakāt - kas tur iznāks no šās garlaicīgās un neveiklās lietas, vai būs arī kāds veikals vai ne?"
Feldhauzenam, to dzirdot, iedegās visi jūtekļi kā ugunī, un viņš, ātri apķerdamies, atbildēja: "Jā, šai lietai nav patiesi īstas veiksmes, un tagad pat es esmu viņas dēļ še, jo ir pamanīta kaut kāda nedrošība tuvumā, tādēļ jāgādā šī manta ar steigšanu drošākā un atstatākā vietā, jo citādi var palaist viņu par velti un nodot sevi arī līdz cilpā. Vernanders sūta mani patlaban tādēļ šurp."
"Ak tad pircējs nav vis šovakar gaidāms?"
"Nē."
"Tad šis apģērbs man nav vairs vajadzīgs," svešais sacīja, masku jeb lieko ģīmi noņemdams, caur ko viņš pārvērtās savā īstā izskatā: par vecīgu kungu ar gandrīz jau baltu galvu.
Feldhauzens, to redzēdams un samanīdams, ar kādiem stāv darīšanās, iztrūkās un nodrebēja, kaut gan vecais to nenomanīja. "Un jūs gribat ņemt tagad tos ruļļus līdz?" viņš atkal jautāja.
"Jā, esat tik labi un liekat drīz atnest, lai es varu tikt vēl krēslā projām," Feldhauzens teica, un sirds taisījās viņam lēkt gandrīz no krūtīm ārā.
"Jā, jā," vecais sacīja, steigdamies atkal otrā istabā. "Esat tik labi un pakavējaties, kā varat."
Feldhauzens neatminējās piedzīvojis savā mūžā nekad tik garu stundu kā šās minūtes, kurās gaidīja vecajo atnākam, jo cik drīz varēja atgadīties kaut kas ceļā un visu šo brīnišķo laimes gadījumu izjaukt. Varēja uznākt taī pašā acumirklī kāds no šās lietas līdzzinātājiem ar gaišākām acīm, un tad - viss pagalam! Viņam še iesitās kaut kas derīgs prātā: aizslēgt ienākamās durvis no iekšas, lai, ja kāds grib nākt, nevar tikt. Aiz nemiera Feldhauzens nezināja, ko iesākt: viņa miesa jau gandrīz trīcēja, galva reiba, acis aptumsa, ausīs radās savāda skaņa un kājas staigājot sāka tirpt.
"Grabovskis, Grabovskis?" Feldhauzens, ar visu nemierību brīnodamies, pie sevis runāja. "Grabovskis gan ilgi neredzēts, bet ruļļi esot tomēr viņa iemantojums? Kā tas izskaidrojams? Kas tā par valodu? Vai Raņķis nebūs drošību tik vien apsolījis un nevis izgādājis? Te jāsāk gandrīz ticēt, ka tik caur viņu ir man vajadzējis i šo postu piedzīvot, jo, ja viņš nebūtu drošības apsolījis, tad es zinātu apdrošināties caur apsargāšanos, bet tagad biju paļāvies uz viņa solījumu. Un kādēļ viņš cieta klusu par solījuma nepiepildīšanu? Zināms, tādēļ, lai var dabūt savu lāstu algu rokā, kas arī ir izdevies. Tomēr, ja tik man nāktu ruļļi bez izmaksas atpakaļ, tad man būtu šādā apziņā, ka Raņķis mani piekrāpis, daudz vieglāka sirds nekā otrādi, lai arī viņš paturētu labāk savu algu nepelnījis."
Uz reizes atskanēja no ielas neganta ratu rībēšana, kura apklusa piepeši pie tā paša nama durvīm, kurā bij Feldhauzens iekšā, un pa mazu brīdi viņš dzirdēja pie durvīm, kuras bij patlaban aizslēdzis, nepacietīgi pieklauvējam, caur ko viņam aiz bailēm sastinga gandrīz visi locekļi, jo vai tas klaudzinātājs nevarēja būt Vernanders, kuram iesities vēl kaut kas svarīgs prātā un tamdēļ devies atpakaļ? Feldhauzena roka sagrāba tīri nejauši dunča spalu jeb kātu kabatā. Kas zin, vai tagad viņam nenāksies aizstāvēt sevi un glābt savu īpašumu ar šo ieroci? Uz klaudzināšanu viņš neatbildēja nekā un stāvēja itin klusu, lai klaudzinātājs domā, ka iemītnieka nav mājā, bet nepacietība, gaidot vecajo atnākam, pieauga ikkatru acumirkli divkārtīgā briesmībā. "Ja tik es dabūtu ruļļus savā rokā, tad gan izlauztu ceļu arī pašam Vernanderam garām," viņš domāja pie sevis, arvienu ieročus aplūkodams. Arī tie bij kabatās jau sakarsuši. Pie durvīm klaudzināja atkal uz otru lāgu, bet jau daudz stiprāk un nepacietīgāk. Feldhauzenam sāka zust gandrīz atmaņa, un viņš taisījās skriet otrā istabā vecajam pretī, bet, par neizsakāmu prieku, dzirdēja jau viņu nākam steidzās uz durvīm pretī un - ieraudzīja viņam klēpi lielu sarullējumu, no kura bij vecam diezgan ko nest, un, iekām vēl tas paspēja izsacīt: "Še ir, ņemat un nākat pa sētas durvīm laukā!" jau Feldhauzens bij sagrābis to sarullējumu tik cieti kā ar tērauda rokām, kaut gan tās stipri vien drebēja, un, cepuri uzlicis, steidzās vecajam līdz.