"Šodien braukt būtu veltīgi, jo no šās dienas braucieniem uz dzelzceļa nebūs vairs neviens aiztverams un rītdienas tad jāgaida šā vai tā, bet sūtat man zirgus rītu agri."
"Nu labi, lai ar paliek uz rītu, tik tad taisāties vien uz ceļu."
"Jā," Raņķis nolocīdamies atbildēja, atvadījās un aizgāja.
Otrā rītā laiku stāvēja jau kučiers ar kamanās iejūgtiem zirgiem pie Raņķa durvīm, jo nu jau bij ilgi gaidītā ziema atnākusi un iestājies brangs un viegls kamanu ceļš. Kad Raņķis bij iesēdies, tad kučiers kustināja zirgus ar šiem vārdiem: "Tad nu divi izbraucam, bet lai Dievs dod, ka trīs atbraucam."
Raņķis neatbildēja nekā, zirgi devās projām, un zvana skaņu skaidrā gaisā varēja dzirdēt vēl labi ilgi.
Neizsakāmā nemierā Feldhauzena kundze pavadīja nakti pēc dienas un dienu pēc nakts, kuras nebij neviena tagad īsāka par mūžību un tās izciešamās bailes vieglākas par elles mokām. Drīz viņa sāka klausīties un gaidīt no acumirkļa un acumirkli zvanu atskanam un vismazāk kādu ziņu atnākam. Raņķis, lai tas bij citām reizēm vai cik riebīgs, būtu tagad neizsakot mīļš, ja tik grieztos atpakaļ un nestu jel kaut kādu jausmu par viņas laulātu draugu. Tomēr arī pat šis vēstnesis nenāca un nenāca gandrīz veselu nedēļu.
Pēdīgi viņš arī gan lika sevi sagaidīt, tomēr atnesa līdz tikai to, ka Feldhauzena kungs bijis gan tanīs dienās Hamburgas viesnīcā, bet, kur pēc tam palicis, tas nebij zināms nevienam, jo cik ceļinieku viesnīcā neapgriežas un kas var ikkatra nākšanu un iešanu paturēt prātā vai arī zināt, uz kurieni katrs pēc tam dodas, un jo mazāk, kad uz to nav īpašas vajadzības. Arī to pašu, ka Feldhauzens pavisam taī viesnīcā bijis, Raņķis dabūjis zināt tik caur to, ka pazina viesu grāmatā viņa rokas rakstu, kaut gan, kā zināms, paša īstā vārda tur neatrada. Raņķis bij gan darījis tāļāk arī visu, ko vien spējis: klaušinājis ikkatrā viesnīcā un izskatījis cauri pēdējo mēnesi visas viesu grāmatas, bet bez nekādas sekmes un bez nekāda panākuma. Viņš gribēja uzdot šo lietu pie policijas, bet neuzdrošinājās tādēļ, ka Feldhauzenam varētu tas kaitēt un viņš ņemtu pēc to ļaunā, jo kas spēja zināt, vai nebij tik kāda svarīga vajadzība piespiedusi viņam uzturēties kaut kur slepenībā? Un tagad šaī ceļā varēja viņam īsti tāda vajadzība atgadīties, tur nebij nemaz jābrīnās. Arī Feldhauzena kundze nebij uzdevusi viņam to darīt.
Šī vienīgā ziņa, ka Feldhauzens bijis taī un taī viesnīcā, nespēja Feldhauzena kundzi necik apmierināt, turklāt Raņķim bij vēl jāslēpj patiesība, kā viņš pie šās ziņas piekļuvis, jo, ka Feldhauzens uzturējies viesnīcā apakš sveša vārda, to viņš nedrīkstēja stāstīt, vienkārt, tādēļ, ka tas bij Feldhauzena darīšanu noslēpums, otrkārt, tādēļ, ka Feldhauzena kundzes nemiers caur to tik pavairotos, jo ko gan viņa nezinādama varētu par tādu darbu domāt?
Šī ziņa, ka mērnieka cienīgs tēvs pazudis, nepalika vis, kā viegļi saprotams, muižā vien, bet izplatījās drīz pa abām valstīm - Slātavu un Čangalienu. Lielākā puse gan par šo ziņu iztrūkās, bet atradās arī tādi, kuri apsveicināja to ar prieku. Drīz izpaudās arī daždažādas pasakainas valodas, kuras auga no vienas mutes uz otru allaž kuplumā. Daži stāstīja, ka mērnieka cienīgs tēvs aizbēdzis no cienīgas mātes tāpat kā Kaspars no Lienas, jo cienīga māte viņa nemaz vairs neieraudzījusi un no tā laika, kamēr izzagti ruļļi, nedevusi pat ne ēst, bet nu, kad cienīgs tēvs esot ar visu naudu aizbēdzis, tad gan zinot dziedāt citu dziesmu. Citi turpretī runāja, ka caur ruļļu izzagšanu mērnieka cienīgam tēvam bijis jākrīt neizmaksājamos parādos, tādēļ ar to naudu, kas vēl pie paša atradusies, un ar visām dārgākām lietām vajadzējis laisties lapās. Vēl dzirdēja apgalvojam, ka mērnieka cienīgs tēvs esot apģērbies par Grabovsku un aizdzinies Kasparam pakaļ pēc ruļļiem, un Dievs zin kas vēl dažiem citiem nebij zināms.
Tā pagāja atkal labs laiks, un šaīs lietās nebij vēl nekas pārgrozījies, nedz arī dabūta kāda ticama ziņa par to, kur Feldhauzens palicis.
Kādā pasta dienā pavisam negaidot atnāca no pasta kantora ziņojums, ka tur atrodas uz Feldhauzena adreses kāds ļoti augsti apdrošināts sūtījums. Šī lieta sacēla pie visiem lielu ziņkārību, un Feldhauzena kundze sūtīja tūliņ kučieru un kādu palīga mērnieku ar pilnvaru uz pasta kantori pēc tā dārgā un nezināmā sūtījuma. Bet pasta valdība viņa citādi neizdeva kā vienīgi pašam Feldhauzena kungam vai arī uz viņa paša rakstītas un no valdības apstiprinātas pilnvaras līdz ar izrakstītu kvīti par sūtījuma saņemšanu. Feldhauzena kundze lūdza lielu kungu par palīgu, un viņš darīja policijai Feldhauzena pazušanu zināmu, pieminēdams, ka caur to sūtījumu varot šī lieta noskaidroties, tādēļ lai viņa sūtījuma izdošanu nekavējot un, ja vajadzīgs, tad galvošanu viņš ņemot uz sevi.
Šis ceļš derēja, jo policija, Feldhauzena kundzei un lielam kungam klāt esot, atdarīja pieminēto sūtījumu un atrada taī glīti paglabātus un kārtīgi saliktus visus zudušos Feldhauzena ruļļus.
Liels bij visiem prieks un brīnums par šo dārgo zudību atrašanos un pavisam uz necerēta ceļa. Ruļļi palika gan vēl tāpat pasta valdības rokā; jo kādēļ gan Feldhauzena kundzei būtu jāsteidzas vest viņus mājā? Diezgan, kad zināja, kas taī sūtījumā atrodas.
Nu vajadzēja griezties drīz visam par labu un pārnākt arī pašam Feldhauzena kungam, jo ruļļus, kā protams, viņš bij sadzinis un izsūtījis tagad iepriekš pa drošu ceļu. Tādēļ tad arī trūka uz adreses izsūtītāja vārda un dzīves vietas, jo kā gan izskatītos, kad pats sūtītājs adresētu sev sūtījumu no vienas vietas uz otru? Cerēdams būt laikam ja ne ruļļiem pa priekšu, tad tomēr drīz pēc tiem mājā, nebij Feldhauzena kungs turējis par vajadzīgu rakstīt vēl kaut ko līdz, tādēļ tad neatradās nedz pie paša sūtījuma, nedz arī liekšu no vārda par šo lietu. Raņķa domas, ka Feldhauzenam vajadzējis slēpties laikam kādas svarīgas lietas dēļ, sāka caur šo apstiprināties.