Šī prieka ziņa, tikko Slātavā pārnākusi, izplatījās pa abām valstīm kā zibens jeb vismazāk tikpat ātri kā savā laikā tā ziņa par ruļļu pazušanu. Visi gaidīja ar platām acīm, kad pārnāks mērnieka cienīgs tēvs, vezdams līdz notvertos zagļus, kuru starpā vajadzēja būt bez trūkuma Kasparam vai arī viņam vienam pašam vien.
Lai gan visas zīmes liecināja un rādīja, ka Feldhauzenam vajaga pārnākt drīz kā varonim mājā, tad tomēr tā pārnākšana sāka vilcināties drusku ilgāk, nekā domāts un gaidīts. Bet arī šī lieta bij viegli saprotama un drīz izskaidrojama, jo vai nezināms, ka tādā darbā un ceļā, kur dažādas darīšanas ar tiesām un valdībām pie zagļu apcietināšanas un izklausīšanas, nevar vis pārnākšanas tik cieti noteikt, kā varbūt pirmā galā domā. Viena un otra nedēļa paiet tādās lietās, kā nebijusi.
Pagāja arī viena, otra un vairāk nedēļu, bet Feldhauzena nevarēja sagaidīt nedz paša atnākam, nedz arī zagļus atvedam. Vēl nebūtu patiesi nemaz jābrīnās, ka viņam varēja uznākt neparedzēti, bet svarīgi kavēkļi, kuri nelaida mājā daudz ilgāk, nekā iesākumā domājis; bet, ka viņš nedeva par sevi joprojām nekādas ziņas, it kā papriekšu, tas nebij vis vairs īsti saprotams. Ja pirmāk, kad ruļļu patlaban meklēja un zagļus gūstīja, varbūt kāda īpaša gudrība un zināšana viņu piespieda slēpties un klusu ciest, bet kādēļ nu, kad ruļļi jau atdabūti un atradās drošumā, bij tas vairs vajadzīgs? Vai Feldhauzens negribēja ar šo pārbaudīt varbūt sievas mīlestību? Nebūt ne, jo viņam par sievas mīlestību gandrīz nekā cita uz pasaules mazāk vairs nevajadzēja. Drīzāk gan varēja domāt to, ka viņš par sievu un par visiem mājniekiem neliek nenieka vērā, kā tas jau arvienu citās lietās bij pie viņa nomanāms.
Kad daudz laika un daudz vajadzības domāt, kā tagad Feldhauzena kundzei un citiem, tad daudz domu izdomā, kur tomēr nevar zināt un galvot, vai jel vienas ir pareizas. Ikkatra pavadīta diena, kurā nevienas domas nepiepildījās, apstiprināja arvienu vairāk tik viņu maldību, tā ka pēdīgi ar domām vien Feldhauzena kundze vairs nevarēja apmierināties, un viņas sirdī atdzīvojās jo dienas vairāk vecās bēdas un vecās bailes, - bet kā lai viņas remdē un klusina.
Ziema tuvojās jau drīz savam galam, bet šī lieta vien palika, kā bijusi. Tik vien maza cerība Feldhauzena kundzei vēl bij, ka varbūt izdosies dabūt jel cik necik skaidrības šaī nemiera un nezināšanas tumsībā: valdība bij lūgta un arī apsolījusies izmeklēt un dabūt zināt jel to, no kurienes ruļļi nākuši un kas viņus izsūtījis. Šās ziņas viņa gaidīja ar lielāko nepacietību, bet nevarēja arī tās sagaidīt.
TREŠĀ DAĻA
TREŠĀ DAĻA
1.Vasarsvētki, Vasarsvētki!
Vasarsvētki, Vasarsvētki! Cik jauki ir Vasarsvētki ikkatrai sirdij, kurai atrodas ja vairs ne visi, tad jel daži dzīvības ziedi vēl pumpuros! Ikkatrai sirdij, kurai nav vajadzīgs vēl par dzīves ziedu tukšumu un viltību vai dusmoties, vai smieties un uzskatīt visas dienas gadā par vienādām; ikkatrai sirdij, kuru pilda vēl kāda salda, neizskaidrojama gaidīšana, kurai stāv cieši vienā pusē smiekli, otrā ; raudas, bet abi gandrīz ar vienādi jūtu cēloni. Ap Vasarsvētkiem ir vēl allaž visa vasara, kura tad patlaban tikko iesākusies, priekšā ar saviem jaukumiem un priekiem, tāpat kā jaunībā patlaban pamodusies sirds dzīvība ar visām savām laimību cerībām. Vasarsvētku meijas un jaunie zaļumi ir tikpat mīļi kā pirmie dzīvības prieki pēc pavadītas bērnības, kura paiet allaž bez īstas apzināšanās it kā agrais pavasars dažādās laika grozībās. Vasarsvētki un jaunība cik ļoti līdzīgi tie būtu, ja vien nerastos viņu starpā kāda pazīstama un liela starpība, kuru iedomājot saceļas sēras jaunā un vecā sirdī - sēras par to, ka jaunība nenāk vis kā Vasarsvētki ik gadus, bet tik vienreiz par visu dzīvību, jeb ka visa dzīvība ir tik viens pats gads ar savu pavasari, vasaru, rudeni un ziemu.
Vasarsvētki bij atnākuši visā savā pilnīgā jaukumā un tādi, kādus viņus mēdz allaž gaidīt un kādiem viņiem pēc sava vārda nozīmes vajadzētu allaž būt: ar skaidru, siltu un jauku laiku, kurš bij dabu jau pilnīgi uzmodinājis, tērpdams mežus un pļavas jaunā zaļumā un dodams putniem jaunu līksmību pie dziedāšanas. Laukā, klajā laukā bij tagad tik mīlīgi, tik patīkami, ka pats pēdīgais nabagais vārgulis, kurš vien tik vēl sajuta dzīvību savos kaulos, nevarēja vairs rimt istabā, bet vilkās laukā baudīt skaidro, mīlīgo pavasara gaismu un atdzīvinošo pavasara siltumu.
Jau svētais rīta klusums vien pirmajā svētku dienā liecināja, ka nav gaidāma darba diena un arī ne tik vien ierasta svētdiena, kura nāk ikkatru nedēļu reiz, bet gan kāda lielāka diena un varbūt vairāk nekā viena, jo, vienkāršām svētdienām nākot, nav redzamas meijas ap vārtiem, durvīm un istabās, nedz arī pagalmi tik tīri, logi, krēsli, soli, kā arī visas istabas lietas īpaši tik spodras, tik glīši sakārtotas un nevajadzīgās noliktas pie malas. Vienas pašas svētdienas jeb svētku dienas dēļ nemēdz visu darba rīku ap saimniecības ēkām tik cieši nokopt, un vienas pašas atnākušas brīvdienas dēļ nestāv no pašu strādnieku vaigiem darba rūpes tik atstatu.
Ganāmus pulkus šaī rītā aizvadīja lielās meitas vai arī jo vairāk vecāki sievieši meitu vietā, ja tām bij kritusi uz šo dienu ganu svētdiena, - šādās gadskārtas dienās viņas mēdz dabūt sevim kādas ganu vietnieces, lai pašas var tikt uz Dieva namu un pēc tam iet varbūt kaut kur viesos. Mazās ganu meitas un ganu zēni palika guļot atkal pēc veselas nedēļas saldā un dziļā miegā, jo darba dienās viņiem bij jāceļas ik rītus ar saules lēkšanu un jābrien basām kājiņām aukstā rīta rasā. Likās, ka arī viņi guļ šorīt ciešāk un drošāk nekā vienkāršu svētdienu rītos, jo apguldamies viņi gan zināja, ka varēs gulēt vairāk nekā vienu rītu un dzīvot savā vaļā vairāk nekā vienu dienu. Arī pieaugušie strādnieki, atskaitot gandrīz tik ganu meitas un saimnieces, kurām bij jāceļas uz govtiņu izslaukšanu un izvadīšanu, gulēja šorīt bez raizēm un rūpēm - it kā par atlīdzinājumu jeb izlīdzinājumu tam, ka citiem rītiem vajadzēja būt jau priekš saules tīrumā vai pļavā.