Vecītim Trīnītes vārdu pieminot, Oļiniete pasita acis drusku uz augšu, bet paklausījusies atkal nolaida uz zemi un sēdēja klusu, gluži Ulpnl k.l papriekšu.
«lai tad kā, Annas tēv, labi gan, ka Annužu satiki,» Ilze sacīja ItA .i|iinierināta, «es jau gandrīz sāku baidīties, jo nemaz šodien no piektdienas nav redzēta. Gribēju jau pie jums apjautāties, vai kāds nav kur manījis? — Ak tad dzīrās iet projām? Tētiņ, dieviņ! Nu, viņai jau ir tāda nepanesīga sirds,» Ilze runāja, vēl kādu brītiņu padomājusi un loku pie mutes turēdama. Tad piegāja pie Oļinietes, izrunājās labu brītiņu, bet tas viena alga, vai ar akmeni runātu.
«Viņa jau nerunā, otrējo māt, ar nevienu,» Oļiņš sacīja. Tad izvilka no mēteļa kabatas, kurš bij uz pusdurvtiņas uzmests, vecu, bet glītu dziesmu grāmatu un, uz rijas vidu iedams, kur patumša svecīte dega, sievā stīvi paskatījies, teica: «Mad, vai tu esi gluži bez ticības? Klausies tad jel, ko dieva vārds saka!» To sacīdams, Oļiņš apsēdās uz bluķīša, atšķīra grāmatu pēc papīriņa, kurš tai bij ielikts, un sāka lasīt: «Dievs labi dar' ko darīdams »
«Meli, meli, meli!» Oļiniete kliedza, piepeši uzlēkdama; tad pieskrēja pie Oļiņa, izrāva ar niknu spēku viņam grāmatu un iesvieda kaktā, ka noplūkšķēja vien. Pēc tam nogāja atpakaļ, atsēdās pirmā vietā un cieta atkal klusu.
Ar tiem izlasītiem četriem vārdiem bij Oļiņš piepeši parāvis lielu ceļu tam ūdenim, kurš vienādi spiedās ar varu Oļinietes sirdi. Kamēr liesmas viņas bērnu rija, tikām viņa varēja ciest un žēlumu just līdz izsamišanai, bet nu, kur jau uguns bij beigusi savu upuri raut un pati izdzisusi, tur arī viņas sirds apklusa, balss nomira un asaras nostājās. Viņa bij vienādi un stipri ticējusi tam, ka «dievs labi dar' ko darīdams»; bet šā notikuma nespēja ar to ticību nekādi salīdzināt. Lai arī viņas grēki būtu tik sarkani kā asinis un tik lieli kā jūra, tomēr viņa nevarēja saukt par labu tā, ka viņas dēļ vajadzēja dievam atriebties pie bērniņa. Oļinietei bij gandrīz dusmas uz sevi pašu par tādu piekrāpšanos; neizskaidrojams vienaldzības aukstums pārplūda viņas sirdi, kura nicināja visaugstajo. Viņa nodotu ar zaimošanu savu dzīvību, ja tik varētu ar to dievam spītēt un atriebties.
Kaut gan Oļiņš pats bij satriekts un nespēja zemoties zem dieva varenās rokas tā kā laimes dienās, tomēr viņa sirdi pārņēma šaušalas, redzot dziesmu grāmatu kaktā sviežam un saucam dieva vārdus par meliem. Varēja nomanīt, ka viņa sejs, kurā gandrīz nekāda sārtuma nebij, nobālēja vēl dziļāk. Kādu acumirkli viņš tā stāvēja, tad, rokas salicis, izsaucās: «Dievs, esi tu pats žēlīgs un neej ar viņu šai brīdi tiesā!» Tad gāja, pacēla nosviesto grāmatu un, kā varēja nomanīt, skaitīja klusām iesākto dziesmu tālāk. Ilze nopūtās smagi, atsacīja ar labu nakti un aizgāja, vēlēdama klusu sirdī visiem nelaimīgajiem svētu dieva mieru.
Nakts bij itin silta, klusa un auglīga, kā jau allaž pēc pērkoņa lietus. Mēness bij uzlēcis un jau kādu gabaliņu pakāpies pret debesīm. Dūmi, kuri vēl pamazām kaut no kādām pagalītēm kūpēja, necēlās nemaz augšā, nedz arī gāja projām, bet sakrājās turpat uz nelaimes vietas, it kā to briesmu notikumu slēpdami. Divi sērmaukši, kuri stāvēja tuvu istabas galā, bij apsviluši un izskatījās gluži kā ķēmi. Visu to uzlūkojot un šās dienas notikumus iedomājoties, sametās Ilzei gandrīz bail ap sirdi, un, kad turklāt viņa iedomājās dzirdot pat Trīnītes raudāšanu, tad devās steigšus uz māju, lūgdamās: «Atpestī mūs no ļauna!»
4.Kāds liels Miķeļa dienas tirgus šķirās patlaban laukā.
Kāds liels Miķeļa dienas tirgus šķirās patlaban laukā. Visi ceļi tecēja kā upes ar tirdziniekiem gan braukšus, gan jašus, gan kājām, gan nesdami, gan vezdami, gan dzīdami. Vēl kādu versti no tirgus, kurš stāvēja lielā, slīpā pakalnē, bij dzirdams tirgus jauktā kora koncerts, kur vērši turēja basu, zirgi tenoru un tās virsbalsis visi citi. Šis koncerts izšķīrās no dažiem citiem tik caur to, ka viņu turēja ļoti milzīgs koris un bez diriģenta. Kad no atstatuma skatījās, tad viss tirgus izlikās kā ņudzošs skudru pūlis. Redzamas bij baltās, ar audekliem apsegtās božu būdas, kurām dažai plivinājās sarkana flaga klāt; tāpat varēja izšķirt arī no meijām sapīto dzērienu pārdošanas būdu, ap kuru griezās viss ļaužu biezums.
Dažas verstes no tirgus, kur jau tirdzinieku rindas bij retākas, brauca soļos divi vīri, savā zirgā katrs. Pirmais bij jau labi vecīgs, sirmiem matiem. Galvā viņam bij «rata cepure» un mugurā garš mētelis ar lielu, atlaistu apkakli. Viņš veda divi govis, katru pie savas ilkss piesietu. Otrs bij jauns, skaists cilvēks apaļu seju, dzeltainiem matiem un apģērbies kā visa jaunā paaudze. Vezumā viņam bij varbūt kādi divi birkavi linu. Pie ratiem vien varēja pazīt, ka šie braucēji bij vai nu slātavieši, vai čangalieši, jo pa visu guberņu citur tādu ratu neatradīsi kā šinīs valstīs, tik augstu un tik lēznu, lai nenieka nevarētu ielikt.
Arī paši slātavieši un čangalieši jau pēc sava stāva vien visur pazīstami, īsti guberņas pilsētā, kad turp brauc, ir otrtik gari un smagi nekā mājās. Čangalieši tad atšķiras no slātaviešiem caur to, ka tiem bodnieku dotie cigāri izstiepjas allaž pīpējot vēl garāki nekā slātaviešiem, bet šie atkal no čangaliešiem izšķiras caur to, ka viņiem nepatīk šo lielīšanās, ka esot viena kunga ļaudis, kaut gan tas ir tiesa.
Pret kalnu jaunais nolēca no sava vezuma un, priekšējam braucējam blakus iedams, taisīja pīpi. Vecais arī sāka rīkoties ar savu pīpi un gribēja patlaban sastādīt šķiltavas uz šķilšanu, bet jaunais uzlēca un uzsēdās viņam uz ratu stūra, izņēma no ieplakanas misiņa dozītes sērkociņus, pēc tam atkal ar īksti dozītes vāciņu pasizdams, kurš, no atspertnes spiests, aizkrita noknaukšķēdams. Tad uzrāva kociņus uz dozītes dibena, uzpīpēja pats un uzpīpināja arī veco. Pēc tam viņš negāja vis projām, bet palika turpat sēdot, jo zirgs nāca labi līdz.