"Viņš, māsiņ, varbūt nemaz nezin, ka jūs še dzīvojat," Grieta sacīja, "tādēļ būs aizgājis, kas zin, uz jūrmaliešiem atpakaļ."
"Nu, tur viņš dabūtu jel zināt, ka mēs esam še, un varētu nākt apklaušināties," Annuža pārmetošā balsī sacīja. "Lai nu gan gādnieks viņš nav nedz bijis, nedz arī būs, bet tomēr mums derētu jel kaut kāda piepalīdzībiņa jel pie citas dzīves vietas atrašanas, kā jau es minēju. Tad man iznāktu arī vairāk laika palikt pie Lienas un sargāt viņu no gara vājības, bet tagad, viena pati būdama, nevaru nekā vairāk paspēt."
"Ak tu brīnums! Kā gan tam cilvēkam nevar klāties, kad Dievs to savā prātā ir nodomājis," Grieta pa brītiņu runāja. "Mēs nu, māsiņ, kad satikušās, varam izrunāties, Lienai es, zināms, ar tādām valodām neuzmākšos, bet saki - ko tu pati īsti domā par Kaspara pazušanu? Par to vecīti nebūtu nekāds brīnums, jo viņam ir gandrīz viena alga, vai paliek šur vai tur, vai klājas šā vai tā, bet Kaspara pazušana man nav un nav saprotama. Laužu mēlēm es arī negribētu ticēt, bet tomēr kādam noslēpumam tur vajaga būt."
"Par to, mīļo, es arī esmu domājusi visus prātu prātus, bet neesmu varējusi nekā izdomāt," Annuža, bērniņu iemidzinājusi un uz rokas atspiedusies, nopūzdamās runāja. "Bet tomēr ar laiku vajadzēs izskaidroties arī šai lietai, jo vai gan viņu vien Dievs pametīs apslēptu? Lai domā cilvēki kā domādami un lai runā kā runādami, bet to es ticu stipri, ka nāks brīdis, kur vajadzēs palikt kaunā visiem Kaspara neslavas cēlājiem, tīšiem vai netīšiem. Tas nu ir ticams gan, ka viņam būs kaut kas noticis bez paša noziegšanās."
"Tā, tā, māsiņ, es arī domāju, lai nu gan sacīt tā nesaku nedz saimniecei, nedz citiem," Grieta piekrita Annužai ar sirsnību, "jo ko gan caur sacīšanu pie tādiem cilvēkiem panāksi? Nekā cita kā tik ienaidu. Redzēs, jā, redzēs, kas dzīvos, ko Dievs darīs šaī lietā, ko citā, jo nezināms viņam nekas nav." To runādama, viņa pacēlās uz projām iešanu un beidzot vēl teica: "Nu, māsiņ, esam parunājušās - man jāsteidzas atkal mājā, lai varu tikt vakara cēlienā uz ganiem - jāslauc pašai govis vis."
"Nu jā, ko nu citu? Jo, kamēr aiziesi, - būs dienvidus pāri," - tā Annuža, arī pieceldamās uz iekšā iešanu. "Labi nu gan, ka atnāci parunāties, jo es nekur projām tikt nevaru. Rītu gan gribētu iet pēc ilga laika uz Dieva namu, bet nevaru nemaz uzdrošināties Lienas ar bērnu vienas atstāt. Kaut varētu dabūt jel kādas vietnieces."
"Es atnāktu gan vai taī pašā šās dienas ceļa slavā," Grieta teica, "bet esmu arī pati padomājusi iet uz Dieva namu un tad no turienes vēl līdz dēlam, ar kuru neesmu ilgi tikusies un arī nezinu, kā viņam tagad klājas, kā ne."
"Tā, tā, mīļo, zināms, zināms!" Annuža, it kā Grietu iedrošinādama, iesaucās. "Ikkatrs tāpat pa tām vaļas dieniņām grib kur izstaigāt."
"Nu, es domāju, ka pa to laiciņu paauklēs gan Liena savu meitu viena pati pa māju, tik taisies vien un ej," Grieta, vēl mazajā paskatīdamās, pieminēja. "Lai mācās vien auklēt jel pati arī."
"Laikam tāpat gan būs jādara," Annuža atbildēja un, pēc tam ar Grietu atvadījusies, iegāja iekšā, kamēr tā steidzās uz Irbēniem atpakaļ.
Klusais dienas vidus bij jau pagājis, kad atskanēja no jauna Dieva nama zvans, un drīz pēc tam bij atkal visi ceļi baznīcēnu pilni. Tie staigāja gan uz mājām atpakaļ, gan uz ciemiem viesoties radiniekiem vai labiem draugiem līdz īstā jautrībā. Un kā gan bij viņiem šodien jautriem nebūt! Šodien, taī dienā, uz kuru bij dažs ieaicinājis sev viesus jau ap Ziemassvētkiem, - kur cits staigāja to ceļu, uz kuru bij sācis taisīties jau pagājušā vasarā, ja Dievs liek dzīvot, un turklāt vēl pie paša jaukākā laika, kāda vien kurš varēja gaidīt!
Liena pārnāca atpakaļ mājā tik tad, kad bij gandrīz jau visi baznīcēni pārgājuši. Viņa, no Annužas aicināta, nosēdās un sāka auklēt savu bērniņu, kamēr Annuža pati gāja gādāt par maltīti.
Pirtiņā bij visās malās pilnīga nabadzība, kāda ar šo pajumtu ļoti saderēja, bet arī pilnīga glītība, kādas vis nevar allaž šādos pajumtos atrast. Maltīti aiz galda trūkuma abas iemītnieces noturēja uz soliņa. Gan nu maltīte, kā lēti protams, nebij necik bagāta, tad tomēr priekš ēst griboša diezgan laba. Bet Lienai bij, kā likās, vienaldzība pārspējusi pat ēšanas gribu, jo viņa ēda gan, bet bez īstas garšas.
"Kaut tu, meit, dzinusies šādu prāta aukstumu atmest," Annuža, pusdienu nokopdama, sacīja, kad Liena atkal uz dažiem jautājumiem nebij viņai nekā atbildējusi un pie dažas uzsāktas valodas nemaz nepievienojusies. "Ir citiem cilvēkiem arī jācieš savas bēdas un jānes savs krusts, bet kuru tu esi redzējusi tā darām? Šādai dabai paļaudamās, tu nevarēsi nekad pilnīgi iestiprināties nedz miesīgi, nedz garīgi. Tu neesi ne pirmā, ne pēdējā, kura no Dieva šādā ziņā piemeklēta. Gan viņš pats zin, ko ar katru cilvēku dara, ar savu prātu mēs viņa padomam cauri nespiedīsimies un ar spītību samaitājam tik sevi pašus vien. Raugi mest visas tās tumšās domas, ar kurām tu kaujies, no prāta laukā un sāc kavēties ar kaut kādu darbu. Ja gribi, tad es apgādāšu priekš tevis arī ratiņu un vērpienu, lai tiek abām ko darīt."