Liena uz šiem sirsnīgiem vārdiem atbildēja Annužai tik vien ar savādu pasmiešanos, no kuras tai sametās pat vai bail. Viņa bij redzējusi pasaulē diezgan cilvēku un dažādās prāta būšanās, tāpēc tādu smiešanos pazina un neturēja viņas nebūt par labu, bet raudzīja palikt arvienu Lienas tuvumā un sāka mēģināt griezt viņas prātu pie kaut kādiem kavēkļiem un darbošanās. Brīžam tas viņai izveicās diezgan labi un Liena sāka darboties ar drusku jautrāku garu gan pie sava bērniņa glabāšanas, gan pie grāmatas lasīšanas vai dziedāšanas, gan arī pie kādiem nekādiem saimniecības darbiņiem, bet brīžam turpretī atmeta visu un dzīvoja nevērīgā savvaļībā.
Tā pagāja visa pēcpusdiena un pienāca vakars, kurš bij pavadītai dienai jaukumā ļoti līdzīgs: silts, mīlīgs un kluss. Liena, kaut gan aicināta no Annužas daudzkārt iekšā uz dusu, sēdēja atkal un labi vēlu tīruma malā, nakts tumšumā lūkodamās. Bij arī patiesi ļoti mīļi un patīkami tik jaukā naktī laukā būt: šur un tur atspīdēja pieguļnieku ugunis, bij dzirdami zirgu pulkstenīši un atskanēja arī daža dziesma no pieguļniekiem, šiem allaž jautriem un spirgtiem dabas bērniem. Viņiem bij gaidāma rītu arī vēl pilnīgāka svētku diena, tādēļ uz gulēt iešanu nevajadzēja nemaz steigties, bet varēja dzīvot, jokot un tērzēt pēc sirds patikšanas ap ugunskuru, pie kā dažiem netrūka arī alus un citas svētku pārtikas. Šur un tur staigāja jauni ļaudis pulkos pa ceļiem un ciemiem izviesodamies, satikdamies vai arī izpriecādamies tāpat jaukā blāzmainā naktī. Viņu jautrās valodas un smiekli skanēja nakts klusumā labi tāļu. Brūnie pavasara vaboļi skraidīja šurp un turp, tā ka viņu spārnu rūkšana nemaz neapklusa. Bet par visu skanēja jo jaukāk un varenāk lakstīgalas dziesmas no kādas atstatākas ievu gravas. Nakts vēsmiņa izplatīja šās daiļās skaņas līdz ar ievu un citu koku ziedu smaršu tāļu visapkārt sapņu pilnā naktī.
Vai Liena tur sēdēja, arī patiesi šo nakts jaukumu baudīdama, tas nav zināms, jo klusu viņa sēdēja, klusu piecēlās un iegāja pirtiņā tad, kad sāka jau mesties gaišāks, izplatīties viegls rīta dzestrums un kad bij visi tie pieminētie nakts jaukumi izzuduši un apklusuši pat līdz lakstīgalas dziesmām.
Nevar arī zināt, cik un vai pavisam Liena dabūja to nakti gulēt, jo, kad Annuža uzcēlās, kas nebij visai vēlu, tad atrada jau viņu arī nomodā un domīgi sēdam tāpat kā arvienu.
Kaut gan Annuža bij nodomājusi iet šodien uz Dieva namu, tad tomēr palika mājā, jo viņa neuzdrošinājās Lienas ar bērnu vienas pašas atstāt. Bet viņai bij vajadzība noiet pie savas saimnieces uz ciematu, kurš stāvēja tūliņ turpat aiz uzkalniņa, kaut gan no pirtiņas nebij pilnīgi redzams. Aziedama viņa atstāja bērniņu šūpulī un uzdeva to Lienai auklēt, solīdamās drīz vien būt atpakaļ.
Mazu brīdi pēc Annužas aiziešanas Liena sēdēja pie dusošās meitiņas šūpuļa tāpat klusu un dziļās domās kā arvienu, bet tad piepeši uzcēlās, apsedzās ar lakatu, paķēra no šūpuļa bērniņu, devās steigšus pa durvīm ārā un projām, baznīcēniem, kuru šodien bij daudz mazāk nekā vakar, gandrīz iepretim. No ciemata šis viņas ceļš nebij īsti redzams, un turklāt mežs, caur kuru vajadzēja iet, nebij arī tāļu.
Patlaban, sprediķim iesākoties, Liena nonāca aizkususi un sakarsusi pie kādas kaimiņu baznīcas, uz kuru bij viņa staigājusi daudzkārt agrākos gados līdz ar citām meitām gan Bībeles, gan kapsētas svētkos, gan arī citās dienās, tādēļ viņa arī zināja uz turieni taisnu, mierīgu kāju ceļu pa mežiem, ganībām un pļavām. Pie vaļēja baznīcas loga apstājusies un nolikusi bērniņu zālē, sāka klausīties patlaban sludinājamos priecas vārdos.
Laiks bij šodien ļoti karsts un gaiss smags, tā ka bez šaubīšanās varēja gaidīt drīzumā pērkoņa gaisu, jo padebeši arī sāka cilāties un pieaugt acīm redzot. Šī baznīca bij šodien ļoti pilna tādēļ, ka vakar turēja viņā Dieva vārdus skolotājs vien, un tādēļ lielākā daļa ļaužu taupījās uz šo dienu, caur ko nu bij iekšā karsts, smags un gurdinošs gaiss, kas izdzina jau priekš sprediķa labu tiesu klausītāju laukā. Pie logiem, kur Liena stāvēja, sāka krāties arī citas un visvairāk vecīgas sieviškas. Dažas no viņām sāka aiz gara laika raudzīties Lienā un viņas bērnā it kā ar brīnīšanos, bet, zināms, tik no atstatuma. Nevar gan teikt, ka Lienas novalkātais apģērbs un viss viņas izskats nekrita citiem acīs, it īsti vēl še svētku dienā pie Dieva nama. Ap viņu sāka stāties arvien vairāk sievišku, tā ka drīz bij sastājies jau vesels apdārzs. Tās, kas nāca klāt arvienu no jauna, nemaz gan nezināja, ko šī sastāšanās īsti nozīmē, bet to domāja arvienu, ka tur vajaga kam savādam būt, par ko visiem jābrīnās. Visi notikumi par Lienu un Kasparu bij zināmi gan arī kaimiņu draudzēs, turpretī viņus pašus pazina gan varbūt tik retais. Bet še vidū atgadījās kāda sieva no slātaviešiem, kura, viesodamās pa svētkiem ar savējiem šaī draudzē pie radiem, bij atbraukusi arī šodien uz Dieva namu. Viņa bij gandrīz Irbēnu kaimiņiene un pazina Lienu no bērna kājas, kā arī zināja visus viņas pēdējo laiku piedzīvojumus galu no gala un ar visiem izpušķojumiem. Šī nu priecājās, ka bij piedzīvojusi izdevīgu brīdi, kur varēja likt savu zināšanu lietā un būt par ievērojamu šaī rupji un bezkaunīgi ziņķārīgā drūzmā. Viņa sāka stāstīt pusbalsī vienai un otrai sievai: "Lūk, lūk, šī ir, šī ir tā Irbēnu Oļinietes audzēkne Liena, kuru bij kāds blēdis ieēdinājis un aizvīlis sev līdz, tad dabūjis laikam kaut kāda cita blēža, kurš pameties par mācītāju un licies, it kā abus salaulājot, bet, lūk te nu stāv pievilta, pamesta un atstāta kā nabadze līdz ar bērnu - te var redzēt, kā grēciniekam iet Dieva sodība uz pēdām līdz."