"Ak! Das ist schahde!" Švauksts izsaucās.
Pietuka Krustiņš neatbildēja uz to vairs nekā, bet nolika savu partitūru, piegāja pie kora malas, nostājās, aplūkoja sapulcējušos draudzi, ņēma kabatas lakatiņu, nošņauca degunu, bet, zināms, bez trokšņa un tad apsēdās turpat uz kāda sēdekļa pie kora malas, nogrimdams smagās un dziļās domās.
Dieva vārdi iesākās, un pie kora malas piegāja arī Drekberģis, kurš piederēja pie dziedātājiem un turēja rokā apzeltītu dziesmu grāmatu. Švauksts, viņu ieraudzīdams, uzsprauda atkal pangsneju uz deguna un sāka aplūkot Drekberģi kā kādu brīnuma kukaini. Tad, uz Pietuka Krustiņu pagriezies, jautāja par Drekberģi: "Was ist das per kerl?"
Pietuka Krustiņš, kuram tāda Švauksta izturēšanās vis nepatika un kurš gan labi zināja, ka tas tik tīšām negrib Drekberģa pazīt, atbildēja strupi: "Es arī nepazīstu."
"So, so," Švauksīts atbildēja, uzlūkodams Drekberģi vēl caur pangsneju, un tad sacīja: "Das mus sein schneider Drekberg." Pēc tam viņš atspiedās ar abām rokām uz kora malas it kā uz kādas bufetes un pārliecās tik tāļu, ka ķēde ar pangsneju var karāties atkal pāri. Drekberģis, kurš gan visu šo Švauksta valodu dzirdēja, saprata un arī nomanīja, ka tā zīmējas uz viņu, nesacīja tomēr nekā, bet uzvēlās uz kora malas, iestiepa labo roku ar apzeltīto dziesmu grāmatu, cik tāļu vien varēdams, baznīcā un sāka dziedāt visā spēkā.
Kad mācītājs bij no altāra nogājis un Pietuka Krustiņš ar lielu lietas saprašanu rīkojās uz dziedāšanu, tad Švauksts, pangsneju uzspraudis un iespiedis roku sānos, netāļu no kora malas stāvēdams un cilādamies pa brīžam uz pirkstu galiem, lai zābaki čīkst, aplūkoja dziedātājus un pašu Pietuka Krustiņu kā no padebešiem; bet, kad dziedāšana bij pabeigta un Pietuka Krustiņš cienīgi pazemīgā un slavas nekārojošā vaigā griezās uz savu vietu atpakaļ, tad Švauksts steidzās viņam pretī, kratīja roku, pats ļoti uz priekšu saliekdamies, un sacīja: "Schehn dank, her drijent! Das war famos un lustich marsch."
Pa sprediķa laiku Švauksts ar Drekberģi stāvēja skolas kungam savā pusē katrs. No pirmā gala Švauksts, kad bij aplūkojis mācītāju caur pangsneju, uzlika gardibeni uz kora malas un sāka klausīties sprediķī ar liela jeb mācīta vīra izskatu, it kā gribēdams teikt: "Lūk, tā ir sprediķi jāklausās! " Bet tad, pret Pietuka Krustiņu pagriezies, drusku paliekdamies un plecus paraustīdams, sacīja ar nožēlojošu balsi: "Jā, her wolgeboren petak, sprediki auf lettisch ich nicht fersteh. Groser schahde!" Kad mācītājs pēc sprediķa pieminēja aizlūgšanās arī tos, kuri nopūšas savās laicīgās vajadzībās uz To Kungu, tad Švauksts, kādu brītiņu uzmanīgi klausījies, pagriezās atkal uz Pietuka Krustiņu un jautāja: "Was is das: četre Tam Kungam pazīstame saimnek un māje būšana?" Kad Pietuka Krustiņš uz to nekā neatbildēja, tad Švauksts, caur pangsneju uz mācītāju skatīdamies, klausījās tāļāk un runāja pie sevis: "Lope būšana, ķilde ēkš to laulībe, nesvētib ēkš māje, skauge, laune cilvēke, zagte kāposte no dārze - ak, das ir bauer būšana, ja, ja, das is ales bauersachen."
Pēc sprediķa, kad bij koris savu otro un pēdējo dziesmu nodziedājis, Švauksts, dziedātājus atkal tāpat uzlūkojis un vadoņam tāpat pateicies, tad sāka steigties tikpat no kora, kā arī apakšā no baznīcas jauni ļaudis, laukā it kā uz kādām svarīgām un nekavējamām darīšanām. Labdarīšanas biedrības koris izklīda gandrīz viss, un arī pats vadonis, kad bij noskaitījis dievbijīgi iziešanas lūgumu, izgāja cienīgi ar savu partitūru padusē, kaut gan kādus acumirkļus vēlāk un kaut gan pie viņa nebij nomanāma tāda steigšanās kā pie dziedātājiem un citiem. Švauksts palika korī par visiem gājējiem ilgāk un pēdīgi, kad nomanīja savu rindu pienākušu, tad izrāva atkal lakatu no kabatas un šņauca degunu ar tādu pašu raga troksni kā agrāk, it kā dodams draudzei aiziešanas zīmi, pēc tam, pārliecies pār kori, skaitīja labi ilgi gardibenē iziešanas lūgumu, tad apsviedās uz papēža veikļi apkārt, nolocījās smalki pret ērģeles spēlējošu skolas kungu un nogāja lejā, nesdams sevī lielu darīšanu izskatu.
Uz baznīcas trepēm izgājis un stāvēdams jau pilnā formā ar gardibeni galvā, Švauksts aplūkoja caur pangsneju jauko Dieva pasauli un izsaucās: "Ach, wunderschehn! Das is schahde, ka šeitan neir pilsēt!" Patlaban nāca kāds pulks laulabnieku no kroga uz baznīcu. Švauksts sagaidīja viņus turpat uz trepēm, vareni caur pangsneju uz tiem skatīdamies, pirkstu galos šūpodamies un rokas sānos saspiedis. Kad laulabnieki bij pienākuši jau labi tuvu, tad izsaucās ļoti aizgrābtā balsī: "Jā, lantmehdchen, lantmehdchen! Engel - lantmehdchen!" Pēc tam gardibeni paceldams un zemu nolocīdamies, sveicināja pienācējus: "Leb wol, ar je - ar je - bluhmen!" Kad laulabniekus bij ievadījis baznīcā vēl ar šādiem vārdiem: "Akurat als ehdelige dahmen!" - tad, spieķi abās baltajo cimdu rokās aiz muguras turēdams un it kā izstaigādamies, sāka iet uz kroga pusi, sveicinādams vāciski ikkatru jaunāku sievieti, ko sastapa, turklāt pacēla allaž ar īpašu cēlumu gardibeni un zemu nolocījās.
Bet kur gan bij palikuši visi tie jaunie ļaudis, kuri ar tādu darīšanu pilnu steigšanos izgāja no baznīcas? Viņi sēdēja visi aukstās un piepīpētās kroga istabās itin mierīgi un bez nekādas steigšanās, vai nu kaut ko tukšu pļāpādami, vai arī bez nekādas valodas tik žāvādamies un gar sienmalām uz sēdekļiem vai gultās zvalstīdamies.
Kādā dziļākā istabā bij salasījušies visi tie, kuri ieturējās šādā vai tādā ziņā par cienīgākiem, un pie tiem piederēja it īpaši Pietuka Krustiņa koris un tās pašas labdarīšanas biedrības klusie locekļi, kā arī daži citi jauni ļaudis, kuri skaitījās pie draudzes lielmaņiem vai caur iedomātu bagātību, iedomātu gudrību, vai arī dažs caur savu dzīves kārtu, būdams vai nu muižā par modernieka puisi, vai valsts kazakam par palīgu, vai arī griezis kādam ievērojamam saimniekam tabaku un sasmērējis zābakus.