Pietuka Krustinam pēdējos vārdus runājot, atdarījās plaši durvis, un taīs parādījās Švauksts visā savā goda spožumā - ar gardibeni uz rokas un pangsneju uz deguna. Viņš, uz sliekšņa uzstājies, sveicināja visupirms sapulcējušos, zemu nolocīdamies un sacīdams:
"Bongschur, musjēs!" Tad, drusku Pietuka Krustiņa pēdējos vārdos paklausījies, izsaucās ar brīnošanos un lielkundzīgu piktumu: "Weter doner! was das? di kerls las luhs in deitsch zimer auf baurisk!"
Pietuka Krustiņš, kuram runājot bij stāvējusi mugura pret durvīm, to dzirdēdams, apgriezās apkārt, un Švauksts, izlikdamies, ka agrāk nav viņa pazinis, kļuva uz reizes ļoti mīlīgs, sāka atkal nolocīties un sniedza žēlīgi jeb laipņi Pietuka Krustiņam roku, sacīdams: "Ak so, so - fardon! Her volgeboren tauteht Krusting Petak. Ich entschuldigt si!" Tad pagāja drusku tālāk uz istabas vidu un sāka skatīties caur pangsneju Prātniekā. Labu bīdi tā skatījies, palaida pangsneju vaļā, apsviezdamies uz papēža apkārt ar tādu spēku uz to pusi, kur stāvēja Pietuka Krustiņš, ka pangsneja arī sviedās pa auklas galam spēji rauta gaisā līdz. Tad pret Pietuka Krustiņu atkal nolocīdamies un uz Prātnieku rādīdams, teica: "Bite, forschtelt mihr si dihse hern, Frahtnek!" - tai., atkal uz Prātnieku pagriezies, nolocīdamies sacīja: "Ich heis hern wolgeboren Schwaukste!"
"Manīm šķiet, Švauksta kungs, ka jūs vēl pazīstat Prātnieka kungu paši no agrākiem laikiem," Pietuka Krustiņš gan nopietni, bet ar īstu pieklājību atbildēja, "jo tagad pat esat vēl viņa vārdu pieminējuši."
"Ak, so, so!" Švauksts, it kā iztrūcies un pangsneju uz deguna grūzdams, iesaucās. Tad laipņi nolocīdamies, sniedza Prātniekam roku un sacīja: "Tas manīm lēls prēks!"
"Un manīm "lēls" brīnums," Prātnieks, nemaz nepaceldamies un Švaukstu drusku pamēdīdams, ar nicinājošiem smaidiem atbildēja.
Švauksts nolika gardibeni uz galda, izrāva cēli lakatu no kabatas, slaucīja, gari un smagi dvašu izpūzdams, pieri un sacīja: "So, so! Das war famos! Eine jesunde schtunde schpazihrt za fuhs. Sehr gut ausamisirt!" Pēc tam viņš sāka pastaigāties drusku pa istabu un tad, it kā kaut ko aizmirstu iedomādams, apstājās, izvilka atslēdziņu, slēdza pie sāniem karājošos somiņu vaļā un sacīja: "Man di herschaften traktiren mus." To sacīdams, grāba somiņā iekšā un izvilka papirosu dozi, kura izskatījās it kā no zelta, atvāza to vaļā, paņēma pats papirosu, sniedza Pietuka Krustiņam ar lielām komplimentēm un pēc tam arī Prātniekam, bet priekš viņa neatlikās taī vairs neviena papirosa, un tas nebij laikam pamanīts nedz no paša sniedzēja, nedz arī no Pietuka Krustiņa. Prātnieks grāba gan ar pirkstiem dozē iekšā, bet, kad nekas neķērās, tad, taī ieskatījies, sacīja ar saviem nepatīkami skarbiem smiekliem: "Ko lai tur izņem, kur nekā nav? Un pati doze ir tāda, ka to pretī ņemt būtu kauns."
"Ak, fardon, her Frahtnek!" Švauksts, savu kļūdu pamanījis, iesaucās. "Schahde, wen nicht mehr ist. Nu, ich jeben ander mal. Aber pag, pag, uns krihjen frisch." To sacīdams, viņš iebāza dozi krūts ārpuses kabatā, tā ka gals palika pāri redzams, tad grāba atkal somiņā un izņēma dažus gabalus vara naudas. Tos rokā labi saskandinājis, uzsprauda pangsneju uz deguna un sāka skaitīt: "Drei - drei un zwei ist - finf, eins zu - seks, zwei zu, das ausmacht - gleich schon - schon akt, unt zwei noch, is punktum fiks un fertig zehn." To sacīdams, nolika saskaitīto naudu uz galda un, pārējo saujā skandinādams, pameta Drekberģim ar roku: "Nāk šeitan, du mīla bauer junge." Kamēr Drekberģis nāca, tikām pagriezās uz Pietuka Krustiņu un jautāja: "Wi ist auf baurisk flasche?" Kad bij dabūjis dzirdēt, ka "flasche" esot saucama latviski un nevis bauriski par pudeli, tad rādīja pienākušam Drekberģim saskaitīto naudu un sacīja: "Tas prēkš vēne pudele bairiš! Un tad vēl prēkš paperosen pakit: eins unt eins is zwei, eins zu ist drei - unt noch…" Pie šiem vārdiem Švauksts grāba atkal somiņā, bet izvilka tik vien tukšu roku, tad iemeta saskaitītās trīs kapeikas veikļi somiņā atpakaļ un sacīja uz Prātnieku: "Še zu zemēm es negrib papirosen pirkt še ir visa vāre tik no ordineres gatung." Pa tam atkal uz Drekberģi: "Nein, papirosen es negrib; bringe nur pudel bairiš - dabūs trinkjelt." Drekberģis laikam gribēdams sacīt: "Jā, jā," pasacīja: ",Dank, dank" - un aizgāja ar desmit kapeikām naudas uz stoiku.
Tagad Prātnieks piedāvāja Švaukstam arī no savas puses glāzi bairīša, sacīdams uzzobojošā balsī: "Lūdzu, kantora kungi, esat tik labi un baudat zemnieku dzērienu arī."
"Was ist das? Schampanjer ader eņģlisch portbihr?" Švauksts, caur pangsneju glāzi uzlūkodams, jautāja. Tad paņēma un dzēra savādos lielos malkos, pie ikkatra malka glāzi viļņodams jeb pagāzīdams, jo taisniem malkiem vien dzert izskatītos bauriski.
Drekberģim, ar pudeli bairīša ienākot, kāds dziedātājs paklusu sacīja: "Muļķi, kam tu klausi, kad tevi lamā par bauri?"
"Viņš nelamāja vis mani par bauri," Drekberģis lepņi atbildēja, "bet sacīja: "Klau, her jung!" -tas ir: vai dzirdi, jaunskungs? Manis vis nevajaga mācīt, gan es saprotu, ko katrs vārds kurā valodā nozīmē."
Kad Drekberģis nolika pudeli uz galda, sacīdams: "Bite," - tad Švauksts grāba atkal savā somiņā, izvilka tās pašas trīs kapeikas, kuras nesen tur iemeta, un uzsvieda visas trīs reizē Drekberģam priekšā uz galda un uzsauca: "Še tevīm ir trinkjelt!"
"Mihr nicht mus trinkjelt!" Drekberģis lepņi atteica un nogāja pie malas.
"Was?" Švauksts, Drekberģi caur pangsneju uzlūkodams un brīnodamies, iesaucās. "Bauer nicht nehmem trinkjelt unt schprechen per deitsch. Das is sehr… sehr… ferninfitch… fein und anstendich. Vai auf land is ale bauer so… so izbildet?" viņš pa brītiņu, uz Pietuka Krustiņu pagriezies, jautāja.
Pēc tam iztukšoja dažas pudeles bairīša, ko cits par citu atnesa, līdz pēdīgi bij Dieva vārdi baznīcā beigti un krogs ļaužu pilns. Švauksts atvēra durvis, uzstājās uz sliekšņa un skatījās kādu brīdi ņudzošā ļaužu drūzmā, tad, gardibeni uz rokas turēdams, līda pašā cilvēku biezumā trim istabām cauri uz stoikas pusi un runāja vienādi šos vārdus: "Pagrēž, pagrēž, mīl damen unt bauer lautin!" Ar lielām pūlēm un pēc laba laika stoikā nokļuvis, sāka skatīties caur pangsneju no laba atstatuma kroga tirgošanās liecībās jeb papīros. Kad bij diezgan ilgi skatījies, tad, pangsneju nolaizdams, sacīja: "So, so, das is richtich." To sacījis, skatījās vēl labu brīdi pār ļaužu galvām, pirkstu galos cilādamies un rokas sānos saspiedis, bet tad līda atkal atpakaļ, bez mitēšanās runādams: "Pagrēž, pagrēž, man mīl damen unt bauer lautin! Dod ceļ auf deitsch zimer!"