«Tagad nu, Oļiņa tēv, ir skaidri zināms, ka nākošā pavasarī būs mērnieki klāt,» viņš iesāka tūliņ un tā, kā mēdz runāt par tādām lietām, kas ir sen gaidītas un nu pēdīgi sagaidītas.
«Jā, jā, tad nu vienreiz būs sadaudzināti gan tie piemeklēšanas laiki. Kur tad tu, Prātniek, dēls, to dzirdēji?» Oļiņš jautāja, bet nevis ar tādu vienaldzību, kādas varētu no tik veca vīra sagaidīt.
«Muižas strožs stāstīja, — vakar esot nolīguši. Tas nu ir svēts,» Prātnieks tādā pašā svarīgā balsī sacīja. «Mums, runas vīriem, arī gan laikam nu darīs drīz zināmu, — būs atkal varbūt kas jāspriež, vai par mērnieka mantu atvešanu, vai par citu ko.»
«Pārbaudīšanas laiki jau nu tad būs gan; redzēs, redzēs, kādu dievs kuru atradīs un kā kurš pastāvēs,» Oļiņš sacīja, dodams balsij paštaisnības skaņu.
«Nu, kas tev, Oļiņa tēv, par bēdu! Tev nevar nemaz slikti iekrist, ja tik iepriekš pamanās vien,» Prātnieks paklusu sacīja, kaut gan tuvumā nebij neviena cita cilvēka. «Nu, un par otru pušelnieku arī tev bēdas nav; cik tam vecītim vairs tā prātiņa, tad tas nenieka neizdarīs, un tam Kasparam arī visā valstī neviena drauga nebūs.» Še cieta brītiņu abi klusu, un, kad Prātniekam nebij cerības no Oļiņa kādu vārdu sagaidīt, tad, it kā bīdamies, ka šī iesāktā valoda var pārtrūkt, sāka vest viņu pats tālāk. «Runas vīros arī gan nu ir ievēlēts, bet ko tur viņš der? Vairāk par postu nekā par labu. Visi jel spriež, runā un savu vārdu kurš met, bet šis kad sēd, tad sēd pa stundai kā mēms un dažu brīdi, kad jau spriedums ir gandrīz notaisīts, tad kā atskabarga cērtas pretī, ka neesot pēc likuma šis vai tas. Dievs zin, kas gan visās vietās tā likuma izmeklē? Un runas vīriem ir spēks rokā; ko tie nospriež, tas paliek.»
«Jā, brīnuma cilvēks ir gan viņš,» Oļiņš domīgi un govis pamaz ar pātagu dzīdams, sacīja. «Man ir reizēm gandrīz gluži bail no viņa, lai gan viņš man nav nekāda ļauna darījis, nedz arī esmu dzirdējis, ka citi būtu šai ziņā par viņu žēlojušies. īsti viņa klusuciešana ir tāda kā bīstama. Kas viņu ir redzējis tā pasmejamies vai tērzējam, vai arī pulkā ar citiem jaunekļiem? Pret tēva dabu ir viņa daba kā ūdens pret uguni.
Svētdienās tur viņš pieguļā, kādu grāmatu paņēmis, sēd pat pusdienas no vietas.»
«Ko tur nu lasa! Šādas tādas pasaules gudrības; bet nezin kad ir bībeli saņēmis?» tā Prātnieks, it kā viņam būtu uzdots pierādīt Kasparam vainas. «Cik tad viņš ir redzēts baznīcā? Un, kad vēl aiziet, tad sēd kā mēms, kamēr visi baznīcēni dzied. Vai tam var būt kāda ticība, mīlestība vai cits kas labs?»
«Es jau nu viņa, Prātniek, dēls, arī nerfiaz nelielu, man viņš nepatīk no laika gala, īsti tādēļ, ka viņam ir bārda, jo tādiem cilvēkiem es nekā nevaru uzticēt; man viņi tādi kā burlaki vien izliekas; bet ļaunums gan no viņa nav nekāds dzirdēts.»
«Vai tad tas ir kāds brīnums? Velns arī izrādās brīžam kā gaišības eņģelis.»
Patlaban atskanēja aiz muguras negants svilpiens un ratu rībēšana. Prātnieks atskatījās atpakaļ un sacīja: «Švauksts nāk kā divi deviņi!»
«Kad nu viņam, puisēnam, lēni iet?» Oļiņš, nemaz atpakaļ neskatīdamies un grožus vienmērīgi raustīdams, atteica. Tai pašā acumirklī bij jau tas braucējs viņiem blakus un apturēja pilnos rikšos ejošu zirgu uz pēdām.
Viņš arī bij jauns cilvēks, vēl jaunāks par Prātnieku, un, kā pie visa redzams, arī slātavietis. Mētelis un svārki viņam stāvēja plaši vaļā, tā ka ļoti garā, baltā pulksteņa ķēde bij redzama visā garumā no apkakles līdz kabatai ar visiem spīduļiem, kas tur bagātīgi klāt karājās. Ap kaklu viņam bij viegli apmesta gara, sarkana šalle, kurai gals stiepās tālu mugurai pāri. Viss pajūgs bij pašā augstākā un gandrīz pārāk augsta slātaviešu «modē»: gaišzaļie rati jeb vāģi jo augsti un jo lēzni par citiem, loks tik augsts, ka zemākās riju priekšās nevarēja iebraukt vai arī, kā paši slātavieši mēdz teikt, «grūda padebešus grumbās». Zirgam ap kaklu zvārguļu virkne un pie segliņiem visos stūros pušķi ar izrobotiem misiņa skritulīšiem; pie lencēm jeb slejām zirgam šķērsu pār muguru smagi misiņa važi, kur grožs cauri izvērts, lai neslīd zemē. Sēdeklis ratos apsegts ar tepiķi, no kura apakšas skatījās uz abām pusēm kādi linu buņģīši kā čigānu bērni, un pret atzveltni viena vēršāda, kuras ragi bij pārlaisti pāri. Pats varēja būt tā ap divdesmit trīs gadus vecs, sprogainiem matiem, mazām ūsiņām, ķīļa bārdu un sārtu seju. Zirgu saraudams, viņš sauca: «Margin, Oļiņu fahter! Fahren nu forweits nach krog.» To «margin» viņš izrunāja caur nāsīm un tā, ka «r» nemaz nebij dzirdams.
Švauksts panāk Oliņu
«Margin, Oļinu fahter! fahren nu forvveits nach krog.»
«Kur nu «pāren», ar lopiem ir «jāpāren» lēnām; nav vis tā kā tev ar linu vezumu,» Oļiņš, nemaz uz viņu nepaskatīdamies, atbildēja.
«Kas tas nu par linu vezumu,» Švauksts atteica, it kā jau sen pārliecinājies, ka nav nekāds vezums un ka Oļiņš to sacīja, viņu izzobodams. «Šodien bij vairāk pircēju nekā linu buņģu. Ak velns! Tik divas kundes izputināju caur šo tirgu — zināmi bij divi dēķeni vēršādu un lini; bet nezinu, vai vairs rītu atradīšu!»