"Nē, Bisara kungs, ar piedevu došanu es nekad neielaižos - tas ir, alzo, tik tāds čigānu amats," Pietuka Krustiņš, kurš bij nācis jau pie labas jautrības, atbildēja. "Bet, ja gribat mainīt līdza, tad ejat tik pārjūdzat, jo tad es jums labprāt to prieku. novēlu, pēc kura jūs kārojat, lai krīt pāra rubļu vai uz šo vai uz otru pusi."
"Bez piedeviem mainīt - tas ir tik tāds puiku darbs, kuriem nav naudas," Bisars atteica. "No tādas mainīšanas nav nenieka."
"Nu, kad tā ir, tad pieliec tu viņam," Prātnieks sacīja.
"Nedz es gribu pielikt, nedz pieņemt," Pietuka Krustiņš atbildēja cietā balsī, "jo mums būs savu tautu atradināt no tās kaislības, kur ar mainīšanas darbiem grib dzīt peļņu. Viņus būs darīt vienīgi tik labpatikšanas dēļ."
"Tad ir jāpataisa visi zirgi papriekšu vienādā labumā un dārgumā," Bisars teica.
"Tas nav nemaz vajadzīgs," Pietuka Krustiņš ar lielu zināšanu atbildēja, "jo, vienreiz labāku izdodot, otrreiz labāku ieņemot, lietas vērtība caur caurim un nemanot izlīdzinās."
"Bet klausāt, es sacīšu jums vēl kādu biezu vārdu!" Bisars, Pietuka Krustiņa labo roku savā kreisā saņēmis, tā ka stāvēja viņa delna uz augšu, un savu labo roku pacēlis uz iesišanu Pietuka Krustiņa rokā, uzsauca. "Mācāt jūs nākošu ziemu manu puiku bez skolas naudas krieviski, tad lai arī iet līdza bez piedevām. Vai jā?" - un, to sacīdams, viņš cēla vien savu labo roku augstāk uz iesišanu Pietuka Krustiņa rokā.
"Nu, lai tad arī notiek pēc jūsu prāta," Pietuka Krustiņš pieļaudamies atteica. "Jums būs pārliecināties, ka man ,nav vis svarā pati nauda vai arī naudas vērtība, bet tik vien tas izskats un izsargāšanās no nekrietnas priekšzīmes došanas savai tautai."
"Līkop!" Bisars kliedza, sizdams Pietuka Krusttiņam saujā.
"Lūdzu, lūdzu, Bisara kungs, necelt tāda čigāniska trokšņa še izglītotā publikā un ievērojamā vietā," Pietuka Kriustiņš, savu roku atsvabinādams, Bisaru rāja.
"Un cik aiziet no jūsu puses līkopos?" Bisars uzsauca.
"Allaž tikpat, cik, alzo, jūs dodat no savas puses," Pietuka Krustiņš atteica, it kā raisīdamies no šās lietas pavisam vaļā un negribēdams par viņu vairs nemaz runāt.
"Puikas, kas nāks līdz zirgu pārjūgt, tie dabūs pavizināties un pēc arī līkopu," Bisars pa malām mierīgi sēdošiem jaunekļiem uzsauca.
"Es, es!" daži no viņiem uzlēkdami atsaucās un izgāja Bisaram līdz stadulā.
Pa brīdi Bisars pats ienāca istabā atpakaļ un aicināja Pietuka Krustiņu līdz ar citiem pie loga skatīties, kā izmainītie zirgi iešot, jo jaunie mēģināšot braukt. Pirmais, kurš bij iejūgts tagad Bisara ratos, paskrēja gan diezgan viegli logam garām, bet otra nevarēja padzīt nemaz.
"Tas savas ādas pats uz tirgu neaiznesīs," Prātnieks, pa logu skatīdamies, sacīja un smējās savus nejauki skaļos smieklus.
"Nē, viņš tik vēl aiz jaunuma nemāk iet," Bisars atteica, un viņa valoda skanēja drusku zobojoši. Pietuka Krustiņš, cigāru pīpēdams, skatījās arī pa logu un nesacīja šaī lietā ne mēma vārda.
Bisars izgāja stoikā un ienesa līdz ar krodzinieka palīgu duci bairīša uz līkopiem, bet līdz tam laikam cienāja Švauksts un Drekberģis citus ar savu vīnu.
Švaukstam, kā viegli protams, bij grūt izrādīties par latviešu valodas nepratēju un par vācu valodas pratēju, kaut gan cīnījās uz to visā spēkā. Tomēr pats sajuta itin labi, ka vāciski plaši un viegli izrunāties nespēja, tādēļ brīžam, kad vien ko lielāku un varenāku gribēja stāstīt, bij jāķeras tīši vai netīši pie latviešu valodas. Jo vairāk viņš sajuta to vajadzību tad, kad galva metās siltāka, un arī šaī brīdī bij latviešu valodai stipri vien pārsvars, kas gāja arvienu vairumā. Otrkārt, brīžam viņam izgāja no prāta tas, ka nav jārādās par latviešu valodas pratēju, tādēļ nereti, jau labu brīdi latviski runājis, piepeši apķērās un nemācēja vairs ne vārda citādi kā tik vāciski.
Līkopu alu dzerot, Pietuka Krustiņš izsacīja atkal runādams kādas reizes "alzo", un Bisars, to dzirdēdams, jautāja: "Sakāt - kas tas "alzo" īsti par vārdu ir, ka jūs, skolotie, vienādi viņu daudzināt?"
"Das is so par deitsch," Švauksts pasteidzās atbildēt.
"Nu jā, par deitsch!" Bisars iesaucās. "Tad viņam vajaga par deitsch arī kaut ko nozīmēt. Man šķiet, ka jūs esat ieklausījušies to no mērniekiem."
"Tas ir mums tāds jau no laika gala mācītu ļaužu valodā parasts vārds," Pietuka Krustiņš, it kā Švauksta nemaz nedzirdēdams, atbildēja.
"Jā, jā, tas ir tāpat, kā kad tukšās sudmalās aiz maliena trūkuma un kad negrib turēt cieti, grūstu kaut kādas sēnalas iekšā, lai starp akmeņiem neceļas uguns," Bisars jocīgi sacīja.
"Nē, nevis tādā ziņā," Pietuka Krustiņš gudri atteica. "Tas ir darāms vairāk valodai par pušķošanu, lai viņa neizskatītos visai vienmuļa, bet lai atspīdētu tanī šur un tur kāds zinātnības ziediņš. Tāpat kā kādā proazaīgā grāmatā viens pats dzejīgs pantiņš atspirdzina garu, tāpat arī valodā šāds nieka vārdiņš ir par lielu jaukumu."
"Bet sakāt - kur - jūs tad iemācījāties to savu dziesmu un kupleju taisīšanas amatu?" Bisars jautāja tāļāk. "Dažs cits ir arī skolojies tikpat tāļu un vēl tāļāk, bet nevar izgudrot nekā."
"Jā, uz to vajaga īpašu augstu gara spēku, nesaistītas, brīvas fantāzijas un neaprobežoti jūsmīgas enerģijas," Pietuka Krustiņš atbildēja augstā garā. "Pie šās slavas iemantošanas nepalīdz nedz augsta kārta, nedz gods, nedz bagātība, jo mūzes jeb dzejas dievenes nav pieaicinājamas caur neko citu kā tik caur cienīgiem un bagātiem gara spēkiem. Es arī neesmu no nekāda augsta dzimuma, nedz no lielas un bagātas kārtas, bet es biju jau no laika gala ļoti jautrs un manīgs puika, kādus mūzes allaž iemīļo. Es nebēdāju nenieka un dziedāju pa ganiem tautas dziesmas, ka meži vien trīcēja, lai klājās katru reizi kā klādamies. Vēlāk sāku vien, sāku vien pamazām taisīt dzejoļus, līdz kamēr tagad tur visi no manis jau lielas lietas. Pats es, zināms, nepamanītu gan vis tik drīz savu dzejas spēku vērtības un svara, bet draugi un jaunkundzes sāka darīt man to zināmu, lūgdamas, lai es liekot savus liriskos sēru dzejoļus iespiest rakstos, ko es arī pēdīgi darīju un atzinu, ka draugi, bet jo vairāk jaunkundzes bij manus spēkus un dāvanas pareizi nosvērušas, ko tagad apstiprina visa daiļjūtīgākā publika." Še vilka Pietuka Krustiņš savu piezīmēšanas grāmatiņu no kabatas, uzšķīra un, ar zīmekli taī rādīdams, runāja tāļāk: "Ka ikkatrs dzejnieks, kurš tāds grib būt, nav aicināts no mūzēm uz to augsto pienākumu, pēc kura sniedzas, liecina jau tas vien, ka viņu darbiem jeb sacerējumiem trūkst pa lielākai daļai ārējas formas jeb veida un ārēja veikluma, kas pie maniem darbiem nav nekur nomanāms. Pārliecināšanās labad lai ņemam šo vīna dziesmu uz tā meldiņa - "Nu mēs, brāļi, sasatikušies etc.". Šo es sacerēju piecās minūtēs. Viņa ir mans jaunākais gara lolojums, kurš man tik mīļš, ka neesmu vēl spējis viņa atraut savai sirdij un nodot publikas aukstās rokās. Raugāt, kā še ir sarakstīti visi paņēmieni acīm patīkamā kārtā: īsākie vairāk uz iekšu un garākie vairāk uz āru. Šādā kārtā sastādītu un saskandinātu dzejoli var lasīt veikļi un bez pieduršanās ikkurš un katrs. Tam līdz der ievērot arī šo mīlestības dziesmu "Ak, Kristiņ, tavu skaistumu!" pēc tā meldiņa "Aplam bezkaunīgs lielmutis etc.". Ceru, ka arī šis dzejoliņš darīs drīzumā pie publikas savam audzinātājam godu." Pie šiem vārdiem Pietuka Krustiņš savu grāmatiņu aiztaisīja un sāka noglabāt kabatā.