"Eh, was da! Tas ir tik tāds nēka gods," Švauksts, pa istabu staigādams, iesaucās. "Bet tas ir gan gods, kad tēk par skolas kungu un var ēt baznic caur uz orjelschpihlen. Ak velns, kas tur par izskatīšanos meitās!" Šis teikums viņam, pēc sava ieraduma roku uz augšu pasitot, izskrēja skaidri latviski, bet tāļāk tūliņ runāja atkal savā pieņemtā valodā: "Es saņemt ērģeļ spēlēšan par velt, ja tik mani laistu baznīcai cauri staigāt. Das is zum deiwel famos."
"Ko tu, spēlēt nemācēdams, darītu, ērģeļu spēlēšanu saņēmis?" Prātnieks jautāja.
"Man zin gan, ko darīt!" Švauksts gudri atteica. "Es maksāt volgeboren Pietuka Krustiņa kungam uz mēnešu par spēlēšan un Drekberģa kung par minum, bet pats staigāt tik baznīc caur. Drei, fihr tausen rubel per jahr, so ader so, das schtrunt!" Tad piegāja lepņi pie Pietuka Krustiņa, uzsprauda pangsneju sev uz deguna un sāka runāt uz viņu, itin kā kad būtu jau patiesi ērģeļu valdinieks: "Bet tad jūs nedrīkstēt vis staigāt manīm līdz caur baznīc tā kā šodēn skolas kungam, jo tad es jums pavēlēt ēt furt tur pa ārpus. Arī bez man ziņ tad nedrīkstēt nevien cit schpihlen kā tagad, kur skolas kung visādus laiž, bet ikkatram vajadzēt anmelden bei hern Schwaukstē unt einzahlen drei rubel zwanzik kopeik silber kauzijon."
"Ko nu ar niekiem lielies, tu pilsētas kungs!" Bisars Švaukstam uzsauca. "Stāsti labāk - vai esi dzirdējis kaut ko par mērnieka cienīgu tēvu?"
"Mērnek cēnīg tēv aizbrauc auf Amerik," Švauksts, atkal pa istabu staigādams, atbildēja. "Tur vin izmērīt vēn sveše kaiser zeme un izrakuš tik daudz zelt un dimant, ka piebēr div kug piln. Tagad vin brauc uz māj un, kad būs atbraukt, tad būvēt tūliņ eisenbahn auf Slahtaw, manim vin rakstij jau paprēkš, lai es atbrauc auf Slahtaw un nopirkt trīs desetin lands, kur būvēs bahnof un pilsēt ar visādu nihderlagu. Lai maksāt zem, cik maksāt, is schtrunt, aber mihr mus kaufen. Lai prasīt vai simt rubel par vēn pēd zem, bet man vajadzēt nopirkt."
"Saki mērnieka cienīgam tēvam, lai taisa labāk skroderu augstskolu jeb akadēmiju nekā eisenbahnu ar bahnhofu, pilsētu un nihderlahgām," Drekberģis sacīja. "Tur tad nevajadzēs pirkt tik daudz zemes un ienākšanu būs vairāk; bet, ja uztaisīs eisenbahnu, tad aizbrauks visi skroderi uz Vāczemi."
"Lai nu Dievs arī dod, ka aizbraucat, tāpat kā viens tāds aizbrauca jau pērnā vasarā nelaime zin kurp," Prātnieks atkal, nejauki smiedamies, runāja. "Sieva, jeb kas viņa tāda bij par līdzstaigātāju, tagad jau ir pazaudējusi pat prātu meklēdama un tomēr meklē vēl vienādi. Tādiem aizbraucējiem es labprāt nopērku jeb, skaidrāk sakot, pārdodu biļetes."
"Was? Wo fahren schneider?" Švauksts, Drekberģi caur pangsneju uzlūkodams, uzkliedza. "Zum deiwel fahren, schneider! Pad arest solch ale alunken gleich! du schtifelpuzer numur zwei!"
"Tu, tu, tu dzirdi, kā viņš mani lamā? Un tu arī," Drekberģis kliedza lielā piktumā uz Bisaru un uz Prātnieku. "Lai izput vai vai šuvamais mašiņš, bet mierā es nepalikšu! Lai tad viņš parāda, kā liks mani pad arest."
"Kas tur tev būs par labu, kad parādīs?" Bisars jautāja. "Bez divdesmit četrām stundām lāgā parādīt nevar."
"Nu, kas par to! Lai izput vai trīsdesmit piecas," Drekberģis atkliedza.
"Furt du, schkandalmacher, aus deitsch zimer, wo anschtendig heren trinken!" Švauksts Drekberģim uzkliedza.
"Selber du furt!" Drekberģis kliedza pretī. "Du, du - wasank."
"Mīļie tautieši!" Pietuka Krustiņš stājās abiem ķiļdiniekiem starpā. "Nesaderība krietniem tautas dēliem savā starpā nepieklājas, bet miers ceļ tautu godā un turībā."
"Es domāju, ka miera panāksim tik tad, kad būsim izšķīrušies," Bisars sacīja, uzceldamies un jostu no jauna savilkdams. "Ejat, puikas, kāds un pasaucat krodzinieku, lai nāk saņem naudu par tēriņiem."
Švauksts, to dzirdēdams, arī grāba kabatā pēc pulksteņa, it kā iztrūcies par to, ka tik ilgi nodzīvots, tomēr pulksteņa nevilka vis, bet atrāva roku tikpat ātri atpakaļ, sacīdams: "Jā, zeit is wohl fahren." Tad uzsprauda pangsneju uz deguna, piegāja pie loga un sacīja, ārā skatīdamies: "Was deiwel! Schon… schon… schwarz heraus." Tad apsviedās apkārt un gāja lepņi pretī patlaban ienākušam krodziniekam: "Klau, vecaiš, pastellējiet trīs past zirg fihr hern Švaukstē."
"Uz kurieni jūs gribat braukt?" krodzinieks jautāja, noskatīdamies Švaukstā no galvas līdz kājām.